Grafika

Grafika (grieķu: grapho — 'zīmējums, rasējums, raksts') ir tēlotājas mākslas veids, kas aptver zīmējumu un uz zīmējumu balstītus iespieddarbus — novilkumus. Mākslas tēli tiek atveidoti plaknē ar līnijām un melnbalto laukumu attiecībām, izmantojot papīru kopā ar zīmuļa, ogles vai tušas palīdzību.

Galvenie grafikas izteiksmes līdzekļi ir līnija un melno un balto laukumu savstarpējās attiecības, ietverot svītras un plankumus. Ar to palīdzību iespējams panākt arī tonālās gradācijas.^[1] Atšķirībā no gleznojumiem, kuros visa kompozīcijas plakne parasti tiek nosegta ar krāsu, veidojot toņos savstarpēji niansētus un saskaņotus laukumus, grafikā dominē kontrastējošas attēla laukumu un tumšo līniju attiecības pret papīra, retāk auduma vai cita materiāla gaišo, visbiežāk balto virsmu. Ar krāsu nosegtā fona plakne grafikā var palīdzēt radīt gan attēla telpiskuma škietamību, gan izcelt plakanību. Šīs īpatnības neizslēdz daudzkrāsainību — pastāv grafikas veids kā krāsainā grafika. Grafikā liela nozīme ir ornamentam un burtveidolam.

Grafikas tehnika ir dalāma divās pamatgrupās: zīmējuma tehnikā, kurā izmanto grafīta, ogles vai tušas tehnikas un poligrāfiskā jeb grafikas iespiedtehnikā — novilkuma tehnikā, ar kuras palīdzību attēlus var pavairot.

Pēc funkcijām tiek izšķirti vairāki grafikas veidi: stājgrafika, grāmatu grafika, ekslibris, plakāts un dizaina jeb lietišķā grafika. Īpaši nodalīts grāmatu grafikā ir novirziens — karikatūra.^[1]

Tie ir mākslas darbi jebkurā tehnikā, kuros mākslinieks jeb grafiķis izsaka savas jūtas, pārdomas vai pašu sevi, kā arī savu pasaules redzējumu. Melnbaltās stājgrafikas papīra lapas ir grafiķa iecerētas un nereti tehniski ļoti sarežģīti tapušas kompozīcijas, kas domātas skatītāja vērtējumam un uztverei. Tas var būt gan zīmējums, tušas mazgājums vai gravīra.

Tas ir mākslas darbs — grāmatzīme, mākslinieciska grāmatas īpašuma zīme, ko grafiķis veido kādam īpašniekam. Ekslibris tiek gatavots kādā no novilkuma tehnikām.

Tas ir viens no jaunākajiem grafikas mākslas veidiem, kur grafiķis izmanto gan grafiskos tēlošanas līdzekļus un materiālus kā līniju, laukumu, papīru, tā arī gleznieciski dekoratīvos līdzekļus, piemēram, krāsu, fotogrāfiju, aplikāciju un tamlīdzīgi. Plakātu grafiku var iedalīt trijās lielās grupās:Politiskie plakāti, reklāmas plakāti un kultūras pasākumu (teātra izrāžu, izstāžu u.c.) plakāti.

Tā ir visciešāk saistīta ar praktisko dzīvi, ikdienā lietotiem priekšmetiem, kas var būt: etiķetes, ražotājfirmu zīmes, pastmarkas, uzlīmes, aploksnes, vēstuļu papīrs un citi. Tie tiek gatavoti kādā no novilkuma tehnikām.^[2]

Tas ir galvenokārt poligrāfiski iespiests zīmējums, taču var būt izmantota arī kāda no grafikas iespiedtehnikām. Karikatūra var likt kā padomāt par nopietnām politiskām kļūdām, tā arī smieties par kādu muļķību. Dažas karikatūras, kas ir labsirdīgi, humoristiski zīmējumi, izraisa jautrību, bet var būt arī satīra jeb izsmejošā karikatūra, kas vērtē un nosoda. Par karikatūru sauc arī šaržu, kam raksturīgs uzsvērts pārspīlējums un visai nosacīta forma. Bieži karikatūra tiek papildināta ar tekstu, kam svarīga nozīme satura atklāsmē.^[3]

Tiek izšķirti trīs grafikas tehniku grupas: augstspiedums, gludspiedums, serigrāfija un dobspiedums.

Augstspieduma tehnikā attēlu iegūst, augstspieduma klišejās padziļinot tās vietas, kas attēlā iecerētas baltas. Zīmējuma tumšajām līnijām un laukumiem saglabā iespiedformas sākotnēji gludo virsmu, uzvalcējot uz tās tipogrāfijas krāsu un vēlāk piespiežot to pie papīra.^[4]

Augstspieduma tehnikas ir kokgrebums, kokgriezums un linogriezums.

• Kokgrebumā klišejas darina no stāvšķiedras koka plātnēm, kurās ar grebli vai kaltiņiem iegrebj zīmējumu. Kokgrebumā zīmējumus iespējams izveidot smalkāk nekā kokgriezumā.
• Kokgriezumā klišejām zīmējumu iegriež garenšķiedras koka plātnē ar kaltiem un nažiem.
• Linogriezumā klišejas izgatavo, zīmējumu iegriežot linolejā.^[5]

Gludspiedumā ir tikai viena klasiskā tehnika – litogrāfija. Litogrāfijā novilkumu iegūšanai izmanto ūdens un taukainu vielu īpašību savstarpējās attiecības. Mūsdienās grafikā popularitāti ieguvusi sietspiedums jeb serigrāfija, kas principiāli ir jauna attēlu tiražēšanas tehnika, kā arī dažādi fotomehāniski iespiešanas paņēmieni.

• Litogrāfija ir grafikas tehnika, kas pamatojas uz eļļas un ūdens nesavienojamības principa. Zīmējumu izstrādā ar litogrāfijas krītu vai tušu uz īpašas šķirnes kaļķakmens plātnes. To fiksē, viegli iekodinot ar atšķaidītu skābi un specifiski apstrādājot. Akmeni pēc tam samitrina ar ūdeni, ko neiezīmētie laukumi aiztur. Uzklāj eļļainu krāsu, kas pieķeras tikai zīmējumam, kamēr mitrie laukumi to atgrūž. Novilkums, tāpat kā citās grafikas tehnikās, tiek iegūts spoguļattēlā.^[6]
• Monotipija, ko dažkārt pieskaita pie gludspieduma tehnikas.

Tas ir vispārējs termins, apzīmējot iespiedumu no plātnes, kam iedobumos vai gropēs iepildīta iespiedkrāsa. Tiek izmantotas tērauda, vara, cinka vai jebkura cita cieta metāla plātnes. Iedobumu plātnēs izveido, iegravējot, vai iekodinot ar skābi, piemēram, ofortos, gravīrās, ka arī akvatintas un sausā adatas tehnikās. Krāsa tiek iepildīta iedobumā un plātnes virsma tīri noslaucīta. Prese papīru piespiež plātnei, un tas saskaras ar krāsu, no kā rodas uz plātnes iestrādātā zīmējuma spoguļattēls. Dobspieduma tehnikās izpildītajām grafikas lapām klišejas malās izveidojas papīrā iespiedums.

• Oforta tehnikā zīmējumu metāla plātnē noklāj ar skābi necaurlaidīgu grunti, tad plātnē ar adatu vai smailu instrumentu ieskrāpē zīmējumu. Tā tiek atsegts metāls, kuru kodina, plātni ieliekot skābē. Plātnes otru pusi un malu pārklāj ar laku. To ik pēc brīža var uzklāt arī uz atsevišķiem virsmas laukumiem un tādā veidā ierobežot skābes iedarbību kodināšanas procesa laikā. Laku un grunti noņem ar šķīdinātāju. Novilkumu iegūst, izkodinātajās vietās ieklājot krāsu un to ar spiedienu pārnesot uz papīra. Tā kā grunts nav cieta, ir iespējams uzvilkt spontānu līniju, kas atšķiras no gravētās līnijas. Toni iegūst ar blīvāku vai retāku līniju tīklu. Ofortu bieži kombinē ar akvatintu.
• Gravīras tehnikā zīmējumu metāla plātnē iegravē ar grebli. Paceļot no iegravētās gropes metāla skaidiņu, ko noņem ar skrāpi, rodas tīra līnija vai punkts.^[6]
• Akvatinta tehnikā metāla plātni noklāj ar asfalta vai kolofonija pulveri, ko tai piekausē. Zīmējuma baltos laukumus pārklāj ar laku. Plātni kodina, iemērcot skābē. Skābe iedarbojas tikai uz tām plātnes daļām, kuras nav klātas ar laku un kolofonija pulvera daļiņām. Toņu gradācijas atkarīgas no kodināšanas ilguma. Kodināšana pabeidzot, kolofonija pulveri un laku noņem, bet plātnei uzklāj iespiedkrāsu un tad izgatavo mākslas darba tirāžu.
• Mecotinta iespiedtehnikā iegūst tumšus, samtainus toņus un bagātīgu to gradāciju. Metāla plātni rūpīgi apstrādā ar īpašu instrumentu – graudotāju, tās virsmu uzirdinot. Iespiedkrāsa ieķeras šajā uzirdinājumā, un tādējādi rodas pilnīgi melns tonis. Pelēkie un baltie toņi izveidojas, virsmu nogludinot dažādās gluduma pakāpēs.
• Sausās adatas iespiedtehnikā ar īpašu adatu uz plātnes ieskrāpē zīmējumu. Uzliktā krāsa aizķeras ievilktajā atskabargā. Šai tehnikai raksturīga samtaina līnija. Zīmējumu tiražējot, ātri tiek zaudēta kvalitāti, tāpēc iespējamā tirāža ir aptuveni 10 eksemplāru.^[6]

Žanrs ir mākslā vēsturiski izveidojusies daiļrades forma, kas raksturo katra mākslas veida savdavīgās kompozīcijas struktūras. Grafikā tāpat kā glezniecībā žanrus var iedalīt divējādi, tas ir, pēc tās satura un attēlojamā objekta. Ar grafikas žanriem pēc satura tiek saprasti tādi žanru veidi kā sadzīves žanrs, klusā daba, akts, ainava, portrets, vēsturiskais žanrs, kulta žanrs, kas sevī ietver mitoloģisko un reliģiozo grafiku; animālistiskais, arhitektūras, dekoratīvais, ar to saprotot, dekoratīvo, monumentālo, alegorisko grafiku un līdzīgus un, visbeidzot, abstraktais žanrs.

Tā kā tēlotājmākslā attēlojamais objekts nosaka žanru sistēmu, tad grafikas žanri ir arī aplūkojami un izdalāmi atkarībā no objekta, kas ir attēlots un redzams. Pēc šī iedalījuma pastāv šādi grafikas žanri: ainava, portrets, klusā daba, figurālā kompozīcija, batālija, akts, analītiskais žanrs.

Mūsdienu tēlotājmākslā ir saskatāma žanru savstarpēja mijiedarbība un sintēze, tāpēc nereti pēc mākslas darbiem ir grūti klasificēt kādu vienu noteiktu žanru, jo mākslinieks var pēc savas iedvesmas var zīmēt jebko, sākot no ainavas un beidzot ar iedomām un fantāzijām.

Tā ir pakļauta īpašām prasībām saistībā ar uzdevumu, ko izvirza grāmata kā priekšmets, kā arī literārais darbs. Nereti mākslinieks — ilustrators rada tik pārliecinošu, veiksmīgu tēlu, ka tas spēj dzīvot patstāvīgi, ārpus grāmatas lappusēm, kļūstot par stājgrafikas darbu. Grāmatu grafikas darbi var būt: vinjetes, ilustrācijas, burtveidoli, iniciāļi, titullapas, vāku kompozīcija.^[7]

Autoritatīvā vadība WorldCat LCCN: sh85056474 GND: 4021845-4 HDS: 011169 NKC: ph120598