Pāriet uz saturu

Krievija: Atšķirības starp versijām

Labot saites
Labs raksts
Vikipēdijas lapa
Pārlūkot vēsturi
← Vecāka versijaJaunāka versija →
Dzēstais saturs Pievienotais saturs
VizuālaisVikiteksts
exactly, which is indicated by the light green colour
Atcēlu 91.105.120.209 (Diskusija) izdarīto izmaiņu 2146445 but in this dispute Latvia recognize Crimea as a part of Ukraine and not as a part of RF
12. rindiņa: 12. rindiņa:
| valsts_moto =
| valsts_moto =
| valsts_himna = ''[[Krievijas himna|Государственный гимн Российской Федерации]]''
| valsts_himna = ''[[Krievijas himna|Государственный гимн Российской Федерации]]''
| kartes_attēls = Russian Federation (orthographic projection) - Crimea disputed.svg
| kartes_attēls = Russian Federation (orthographic projection).svg
| kartes_paraksts =
| kartes_paraksts =
| galvaspilsēta = [[Maskava]]
| galvaspilsēta = [[Maskava]]

Versija, kas saglabāta 2014. gada 20. marts, plkst. 21.15

Šis raksts ir par pašreizējo valsti. Par citām jēdziena Krievija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Krievijas Federācija
Российская Федерация
Krievijas karogs Krievijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: Государственный гимн Российской Федерации
Location of Russia
Location of Russia
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Maskava
Valsts valodas krievu valoda (De fakto)
Etniskās grupas (2002) krievi 79,8%
tatāri 3,8%
ukraiņi 2,0%
baškīri 1,2%
čuvaši 1,1%
citi 12,1%[1]
Valdība Federāla pusprezidentāla republika
 -  Prezidents Vladimirs Putins
 -  Valdības vadītājs Dmitrijs Medvedevs
Izveidošanās
 -  Rūrika valdīšanas sākums 862. gadā 
 -  Gardarīke (Kijevas Krievzeme) 882. gadā 
 -  Vladimiras-Suzdaļas kņaziste 1169. gadā 
 -  Maskavija 1263. gadā 
 -  Krievijas cariste 1547. gadā 
 -  Krievijas impērija 1721. gadā 
 -  Krievijas PFSR 1917. gada 7. novembrī 
 -  Padomju Savienība 1922. gadā 
 -  Krievijas Federācija 1991. gada 25. decembrī 
Platība
 -  Kopā 17 075 400 km² (1.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. gadā 142 905 200 (9.)
 -  Blīvums 8,3/km² 
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $2,222 triljoni 
 -  Uz iedzīvotāju 15 836 
Džini koef. (2008) 42,3 
TAI (2010) ▲ 0,719 (augsts) (65.)
Valūta Krievijas rublis (RUB)
Laika josla (UTC+3 līdz +12 (izņemot +5))
Interneta domēns .ru, .рф, .su
ISO 3166-1 kods 643 / RUS / RU
Tālsarunu kods +7

Krievija (krievu: Россия, izrunā: [rɐˈsʲijə]), oficiāli Krievijas Federācija (Российская Федерация, [rɐˈsʲijskəjə fʲɪdʲɪˈratsəjə]), ir federatīva valsts Eirāzijas ziemeļos, precīzāk, Austrumeiropā un Ziemeļāzijā.[2] Tā ir pusprezidentāla republika, kuru veido 83 federālie subjekti. Tās platība ir 17 075 400 km2, un tā ir teritoriāli lielākā valsts pasaulē. Krievija ir gandrīz divas reizes lielāka par Kanādu, kas ir otra lielākā valsts pasaulē. Pēc iedzīvotāju skaita Krievija ir devītā lielākā valsts pasaulē.[3] Krievija robežojas ar šādām valstīm (secībā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem): Norvēģiju, Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju, Baltkrieviju, Ukrainu, Gruziju, Azerbaidžānu, Kazahstānu, Mongoliju, Ziemeļkoreju un Ķīnu. Tā relatīvi tuvu atrodas arī Amerikas Savienotajām Valstīm, Zviedrijai un Japānai. No šīm valstīm Krieviju atšķir relatīvi šauras ūdens teritorijas, attiecīgi no ASV atšķir Beringa šaurums, no Zviedrijas - Baltijas jūra un no Japānas - Laperūza šaurums.

79,8% no Krievijas iedzīvotājiem ir krievi, tās valsts valoda ir krievu, lai gan dažos reģionos ir atzītas arī reģionālās valodas. 73,1% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Lielākā daļa iedzīvotāju (79,3%) dzīvo Eiropas daļā, bet atlikušie 20,7% iedzīvotāju - Āzijas pusē. Krievijas galvaspilsēta ir Maskava, kas ir federālā pilsēta, otra federālā pilsēta ir Sanktpēterburga. Vēl 10 Krievijas pilsētās dzīvo vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Krievijas Federācija dibināta 1991. gada decembrī, kad izjuka Padomju Savienība. PSRS sastāvā Krievija bija Krievijas PFSR. Pēc Padomju Savienības pašlikvidēšanās ("Belovežas gāršas līgums") Krievijas federācija ir sevi pasludinājusi kā PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāju (ANO DP un citās starptautiskajās organizācijās).

Etimoloģija

Latviešu valodā nosaukums "Krievija" ir cēlies no kriviču cilts nosaukuma, kuri dzīvoja austrumos no latgaļu apdzīvotajām teritorijām.[4]

Vēsture

Pamatraksts: Krievijas vēsture
Kijevas Krievzeme 11. gadsimtā.
Krievijas caristes un Krievijas impērijas ekspansija (1613-1914).

Slāvu ciltis Tautu staigāšanas laikā pamazām apmetās uz dzīvi tagadējās Krievijas rietumu daļā, virzoties pa diviem ceļiem: vieni no Kijevas uz mūsdienu Suzdaļu un Muromu, bet otri no Polockas uz Novgorodu un Rostovu.[5] Austrumslāvi pakāpeniski asimilēja vietējās baltu un somugru ciltis.[6][7][8]

9. gadsimtā varjagi rūsi izveidoja Kijevas Krievzemi jeb Gardarīki, kas no 11. gadsimta sāka sairt atsevišķās kņazistēs, kuras 13. gadsimtā iekaroja Mongoļu impērija. Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kas valdīja tagadējās Krievijas teritorijā vairāk kā trīs gadsimtus. 13. gadsimtā Zelta ordas vietvalži krievu kņazistēs bija Vladimiras-Suzdaļas kņazi, bet 1319. gadā Zelta ordas hans Muhameds Uzbek-hans izlēma piešķirt vietvalža zīmi jarliku Maskavas kņazam Jurijam, tā padarot Maskavu par jauno Krievijas politisko centru. Novājinoties Zelta ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389. gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu.

1547. gadā Kremļa Uspenskas katedrālē Maskavijas lielkņazs Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku ar pilnīgi jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси). Ivans IV iekaroja Kazaņas un Astrahaņas tatāru hanistes gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Viņš neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību [9]

Pēteris Lielais 1721. gadā pasludināja sevi par Krievijas imperatoru.

Romanovu dinastijas un Pētera I valdīšanas laikā Krievijas impērija sakāva Zviedriju Lielajā Ziemeļu karā, piespiežot to atdot Igauniju, Livoniju, Karēliju un Ingriju, kurā Pēteris I lika pamatus jaunajai galvaspilsētai Sanktpēterburgai. Katrīna II turpināja Krievijas impērijas ekspansijas politiku un savienībā ar Prūsiju un Austriju sagrāva Polijas-Lietuvas kopvalsti, pievienojot tagadējās Baltkrievijas, Lietuvas, Latvijas un Ukrainas zemes. Uzvarot krievu-turku karos 19. gadsimta sākumā, Krievijas imērija pakļāva arī daļu no Aizkaukāza zemēm. Aleksandrs II ieviesa būtiskas reformas, tai skaitā arī dzimtbūšanas atcelšanu 1861. gadā, kas bija impulss ekonomikas industrializācijas sākumam. Aleksandra III un viņa dēla Nikolaja II valdīšanas laikā saasinājās sociāli-ekonomiskie konflikti, zaudējums Krievu-japāņu karā un rūpnīcu strādnieku nemieru apspiešana izraisīja 1905. gada Krievijas revolūciju. Savukārt zaudējumi Pirmajā pasaules karā 1917. gadā noveda pie 1917. gada Krievijas revolūcijas. Februāra revolūcijā tika gāzta Krievijas imperatora Nikolaja II vara un nodibināta Pagaidu valdība.

Vladimirs Ļeņins — boļševiku partijas līderis un Padomju Krievijas dibinātājs.

Oktobra revolūcijas laikā Vladimira Ļeņina vadībā gāza Pagaidu valdību un nodibināja boļševiku partijas diktatūru. Brestļitovskas miera līgums izbeidza karadarbību ar Eiropas centrālajām valstīm Pirmajā Pasaules karā, pēc šī līguma parakstīšanas Padomju Krievija zaudēja Ukrainas, Polijas un Baltijas valstu teritorijas, kā arī Somiju. Sekojošā Pilsoņu kara un Staļina ieviestās diktatūras rezultātā gāja bojā miljoniem Krievijas iedzīvotāju. Lai atgūtu pēc Pirmā pasaules kara zaudētās teritorijas, PSRS 1939. gadā parakstīja PSRS un Vācijas savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, kas pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts ar trīs slepeniem papildprotokoliem par Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Rumānijas valstu sadalīšanu t.s. interešu sfērās. PSRS valdība drīz pēc Polijas militārās sadalīšanas Baltijas valstīm un Somijai piedāvāja parakstīt „draudzības un savstarpējās palīdzības līgumus“, kas paredzēja to suverenitātes ierobežošanu un karabāzu izveidošanu to teritorijās. Kad Somijas valdība atteicās šo līgumu parakstīt, PSRS uzsāka Ziemas karu, pēc kura beigām PSRS valdība nolēma veikt Baltijas valstu un Besarābijas okupāciju 1940. gada jūnijā. Otrā pasaules kara turpinājumā 1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka Padomju Savienībai un sasniedza Pēterburgas un Maskavas piepilsētas. Vācijas armiju virzība uz austrumiem tika apturēta Staļingradas kaujā 1942.—1943. gada ziemā.


Sarkanā armija panāca lūzumu karā un 1945. gada maijā ieņēma Berlīni. Pēc uzvarētā kara PSRS ieņemtajās Austrumeiropas un Centrāleiropas teritorijās izveidoja savas satelītvalstis, kas kopā ar PSRS izveidoja Varšavas līguma savienību un iesaistījās cīņā par globālo pārsvaru ar NATO. Pēc Staļina nāves viņa pēctecis Ņikita Hruščovs likvidēja Gulaga darba nometnes, atbrīvojot miljoniem ieslodzīto. Viņa valdīšanas laikā Padomju Savienība palaida pasaulē pirmo Zemes mākslīgo pavadoni un pirmo pilotējamo kosmosa kuģi. Brežņeva valdīšanas laiks iezīmējās ar ekonomikas stagnāciju un daudziem lokāliem militāriem konfliktiem Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā. Pēc 1979. gadā sāktā Afganistānas kara PSRS nokļuva starptautiskā izolācijā un tās ekonomika cieta no pārmērīgās militarizācijas. Lai pārtrauktu saimniecisko lejupslīdi un samazinātu sociālo spriedzi, Mihails Gorbačovs ieviesa glasnostj (atklātības) un perestroikas (pārkārtošanās) politiku, tomēr to paralizēja pārtikas preču trūkums veikalos un starpnacionālie konflikti. 1990. gadā Baltijas valstis deklarēja suverenitāti, kas noveda pie militāra konflikta 1991. gada janvārī. 1991. gada jūnijā pirmajās tiešajās prezidenta vēlēšanās Krievijas vēsturē par Krievijas prezidentu ievēlēja Borisu Jeļcinu. Pēc 1991. gada Augusta puča Padomju Savienībā pieauga centrbēdzes spēki un tās valdība bija spiesta starptautiski atzīt Baltijas valstu neatkarību 1991. gada septembrī. Straujais PSRS sabrukums beidzās 1991. gada decembrī ar Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas valdību vienošanos Belovežas gāršā par Padomju Savienības oficiālu likvidēšanu.

PSRS sabrukums izraisīja Krievijas IKP kritumu no 1990. līdz 1995. gada beigām par aptuveni par 40 procentiem un rūpnieciskās produkcijas apjoma kritumu vairāk par 50 procentiem.[10][11] Privatizācijas procesā valsts uzņēmumi bieži vien nonāca korumpētu grupu kontrolē ar slepenām saiknēm gan valdībā, gan mafijā. 1993. gadā prezidents Jeļcins nelikumīgi[12] atlaida Krievijas parlamentu, kas pretojās viņa varas nostiprināšanas mēģinājumiem. Deputāti iebarikādējās un veica Jeļcina impīčmenta procedūru. Prezidentam lojālās karaspēka vienības aplenca parlamenta ēku un izklīdināja tās aizstāvjus ar tankus un artilērijas palīdzību. Nemieru laikā tika nogalināti vairāki simti cilvēku.

Lielus ekonomiskus un militārus zaudējumus izraisīja zaudējums Pirmajā Čečenijas karā (1994-1996). Lielais budžeta deficīts radīja 1998. gada finansu krīzi[13] un tālāku IKP kritumu.[10] 1999. gada beigās prezidents Jeļcins atkāpās no prezidenta amata, nododot to nesen ieceltajam premjerministram Vladimiram Putinam. Prezidents Putins iemantoja popularitāti Krievijas sabiedrībā ar uzvaru Otrajā Čečenijas karā 2000. gadā. Strauji augošās naftas un gāzes cenas veicināja Krievijas iekšzemes kopprodukta, patēriņa un investīciju pieaugumu, kas bija pamatā stabilai ekonomikas izaugsmei un Krievijas ietekmes pieaugumam pasaulē pēc 2000. gada. Lai gan Rietumu valstis ir kritizējušas daudzas Putina administrācijas reformas kā kopumā nedemokrātiskas,[14] Putina vadība ar kārtības atgriešanu, stabilitāti un progresu ir iekarojusi viņam plašu popularitāti Krievijā.[15]

2008. gada vēlēšanās par Krievijas prezidentu tika ievēlēts Dmitrijs Medvedevs, bet Putins kļuva par premjerministru. Par spīti 2008. gada pasaules ekonomiskajai krīzei turpinājās Krievijas ekonomikas pieaugums, tomēr ilglaicīgu attīstību apdraud novecojusi infrastruktūra[16] un nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija.

Pieaugošā varas centralizācija valdošās partijas "Vienotā Krievija" (Единая Россия) kontrolē samazināja tās popularitāti un 2011. gada decembra vēlēšanās partija oficiāli ieguva mazāk nekā pusi no parlamenta deputātu vietām, kaut arī saglabāja vairākumu. Vēlēšanu laikā atklātās nelikumības izraisīja kopš 1993. gada nepieredzētus publiskos protestus lielākajās Krievijas pilsētās.

Ģeogrāfija

Krievijas Federācijas karte

Krievija aizņem lielāko daļu no Eirāzijas kontinenta ziemeļiem. Lielākā daļa no Austrumeiropas un Ziemeļāzijas atrodas Krievijas sastāvā, līdz ar to tā ir lielākā valsts pasaulē pēc platības.[17] Krieviju lielā izmēra dēļ mēdz attēlot kartēs gan monotoni, gan arī sadalītu. Krievijā ir krasi atšķirīgas ģeogrāfiskās zonas, tādēļ atšķiras gan tās klimats, gan veģetācija, gan arī augsne.[18] Krievijas rietumos, tas ir, Austrumeiropā, no ziemeļiem uz dienvidiem seko tundra, taiga, jaukto koku meži, labu koku meži, līdzenumi (stepe), kā arī pustuksneši pie Kaspijas jūras. Atkarībā no veģetācijas mainās arī tās klimats. Sibīrijā ir līdzīgi, vienīgi lielākas platības aizņem taiga. Valstī atrodas 40 UNESCO biosfēras rezervāti.[19]

Krievija atrodas Ziemeļu puslodē un lielākā daļa no valsts ir tuvāk Ziemeļpolam nekā ekvatoram. Tās platība ir 17 098 242 km², kas ir gandrīz viena astotā daļa no visas apdzīvotās Zemes daļas. Rietumos galējais punkts atrodas Kaļiņingradas apgabalā, bet austrumos Diomida salās Beringa šaurumā. Savukārt ziemeļu galējais punkts ir Franča Jozefa Zemē, bet dienvidu punkts - Dagestānā.

Krievijas krasta līnijas garums ir 37653 km, savukārt sauzemes robežas garums 20241 km.[20] Krievija robežojas ar četrpadsmit valstīm. Šīs valstis ir sekojošas (secībā no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem pretēji pulksteņrādītāja virzienam): Norvēģiju (219,1 km garumā), Somiju (1325,8 km), Igauniju (466,8 km), Latviju (270,5 km), Lietuvu (288,5 km), Poliju (236,3 km), Baltkrieviju (1239 km), Ukrainu (2245,8 km), Gruziju (897 km), Azerbaidžānu (350 km), Kazahstānu (7598 km), Mongoliju (3485 km), Ziemeļkoreju (39,4 km) un Ķīnu (4209 km). Tai vēl ar divām valstīm ir jūras robeža, tas ir, ar Savienotajām Valstīm un Japānu. Krieviju apskalo trīspadsmit jūras un to daļas no trim okeāniem: Atlantijas okeāna jūras rietumos; Ziemeļu Ledus okeāna jūras ziemeļos un Klusā okeāna jūras austrumos.

Topogrāfija

Krievijas topogrāfiskā karte

Lielākais attālums starp diviem punktiem Krievijas teritorijā ir apmēram 8 000 km. Šie punkti atrodas Kaļiņingradas apgabalā pie Gdaņskas līča un Kuriļu salās, dažus kilometrus no Hokaido salas (Japāna). Savukārt galējais austrumu punkts atrodas Diomida salās. Krievijas Federācija atrodas 11 laika joslās.

Krievijā atrodas pasaulē plašākās ar mežu klātās teritorijas. Šie meži ir ļoti svarīgi ne tikai Krievijā, bet arī visai pasaulei, jo tie kopā ar Amazones mūžamežiem samazina ogļskābā gāzes koncentrāciju atmosfērā.

Krievijas teritoriju apskalo trīs no četriem okeāniem - Ziemeļu Ledus, Atlantijas un Klusais okeāns. Tās teritorijā daļēji atrodas pasaulē lielākais pēc platības ezers - Kaspijas jūra.

Tās teritorijā atrodas arī lieli kalnu masīvi - Kaukāzs (ziemeļu daļa), Altajs un Urāli. Urālu kalni atdala Eiropu no Āzijas.

Krievijas krasta līnija gar Ziemeļu un Kluso okeānu ir aptuveni 37 000 km gara. Tās krastus apskalo arī Baltijas un Melnā jūra. Ziemeļus apskalo vēl dažas jūras (Barenca, Baltā, Karas, Laptevu un Austrumsibīrijas jūra), kuras skaitās Krievijas teritoriālie ūdeņi. Arī austrumos Krievijai pieder lieli teritoriālie ūdeņi (Beringa (daļa), Ohotskas un Japānas jūra (daļa)).

Lielākās Krievijas salas un arhipelāgi ir Novaja Zemļa, Franča Jozefa Zeme, Jaunsibīrijas salas, Vrangeļa sala, Kuriļu salas un Sahalīna. Vienu no Diomeda salām Beringa šaurumā kontrolē krievi, otru - amerikāņi.

Krievijā ir tūkstošiem ezeru. Viens no nozīmīgākajiem ir Baikāla ezers. Tas ir dziļākais ezers pasaulē un tajā atrodas gandrīz piektā daļa no visas pasaules saldūdens krājumiem. Vēl no lielākajiem ezeriem, kuri atrodas Krievijā, var minēt Ladogas un Oņegas ezeru. Krievijā ir vairāk nekā 100 000 upju. Nozīmīgākā no tām ir Volga. Tā ir garākā upe Eiropā. Volgas nozīme ir bijusi ļoti svarīga arī Krievijas vēsturē.

Klimats

Krievijas klimatu ietekmē vairāki faktori. Viens no svarīgākajiem ir plašu teritoriju atrašanās tālu no jūrām, kas izraisa kontinetālo klimatu. Siltās gaisa masas no Āzijas dienvidiem nenonāk Krievijā, jo Himalaji to atšķir no Indijas okeāna klimata.

Temparatūra samazinās virzienā no Krievijas dienvidiem uz ziemeļiem un no rietumiem uz austrumiem, tādēļ visaukstāk ir Sibīrijā, bet vasaras mēnešos arī tur var būt ļoti krasti.

Savukārt dažas Krievijas teritorijās, piemēram Sočos, var būt pat subtropiskās zonas klimats.

Administratīvais iedalījums

Pamatraksts: Krievijas administratīvais iedalījums
Krievijas administratīvā iedalījuma karte. Sīkāk skatīt rakstu Krievijas administratīvais iedalījums

Krievija ir federatīva republika. Tās sastāvā ir 83 dažāda statusa federālie subjekti,[21] bet ar laiku to skaits var sarukt, jo notiek federālo subjektu apvienošana. Vispārīgi teritoriālais iedalījums nav ievērojami mainījies kopš Padomju Savienības laikiem. No katra federālā subjekta Krievijas Federālajā Padomē ir divi pārstāvji.[22] Federācijas subjekti atšķiras pēc nosaukuma un dažām uzbūves īpatnībām.

Subjekti ir šādi:

  • 21 republika (республика)
  • 46 apgabali (область)
  • 9 novadi (край)
  • 1 autonomais apgabals (автономная область)
  • 4 autonomie apvidi (автономный округ)
  • 2 federālās nozīmes pilsētas (город федерального значения)

Valdība un politika

Vladimirs Putins — pašreizējais Krievijas prezidents

Saskaņā ar Krievijas konstitūciju, kas tika pieņemta valsts referendumā pēc konstitucionālās krīzes 1993. gada 12. decembrī, Krievija ir federācija un formāli daļēji prezidentāla republika, kurā valsts galva ir prezidents[23] un premjerministrs ir valdības vadītājs. Krievijas Federācija pēc pamatuzbūves ir pārstāvnieciska demokrātija. Izpildvaru realizē valdība.[24] Likumdošanas vara ir piešķirta Federālās Sanāksmes divām palātām.[25] Krievijas Federācijas konstitūcija, kas kalpo par valsts augstāko juridisko dokumentu un par sociālo sabiedrisko līgumu ar Krievijas Federācijas iedzīvotājiem, nosaka valsts pārvaldes uzraudzību un līdzsvaru.

Federālajai valsts pārvaldei ir trīs atzari:

Saskaņā ar Konstitūciju, konstitucionālais taisnīgums tiesā balstās un visu pilsoņu vienlīdzību,[26] tiesneši ir neatkarīgi un pakļaujas vienīgi likumam,[27] tiesas procesi ir atvērti un apsūdzētajam ir garantēta aizstāvība.[28] Kopš 1998. gada Krievija ieviesa nāves soda moratoriju, lai gan augstākais soda mērs netika atcelts ar likumu.

Prezidentu ievēl iedzīvotāji uz sešiem gadiem[29] (ar tiesībām uz otro termiņu, bet konstitucionāli ir aizliegts trešais termiņš pēc kārtas);[30] pēdējās vēlēšanas notika 2008. gada martā. Valdības ministru kabinets sastāv no premjera un viņa vietniekiem, ministriem un citām atsevišķi izvēlētām personām; visus ieceļ prezidents pēc premjerministra ieteikuma (ievērojot to, ka pēdējā iecelšanai amatā nepieciešama Valsts Domes piekrišana). Valsts likumdevēja iestāde ir Federālā Sanāksme, kas sastāv no divām palātām — Valsts Domes ar 450 dalībniekiem[31] un Federācijas Padomes ar 176 dalībniekiem. Starp Krievijas vadošajām politiskajām partijām ir Vienotā Krievija, Komunistiskā partija, Krievijas Liberāli demokrātiskā partija un Taisnīgā Krievija.

Ārpolitika

BRIC nāciju līderi 2008. gadā: Manmohans Singhs no Indijas, Dmitrijs Medvedevs no Krievijas, Hu Dzjiņtao no Ķīnas un Luizs Inasiu Lula da Silva no Brazīlijas

Krievijas Federāciju starptautiskie likumi uzskata par bijušās Padomju Savienības kā juridiska subjekta pārmantotāju.[32] Krievija turpina pildīt PSRS starptautiskās saistības un ir ieņēmusi PSRS pastāvīgo vietu Apvienoto Nāciju Drošības padomē, citās starptautiskajās organizācijās un pārņēmusi tiesības un pienākumus saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem, kā arī īpašumus un parādus. Krievijai ir daudzpusīga ārējā politika. Tā uztur diplomātiskās attiecības ar 178 valstīm un tai ir 140 vēstniecības.[33] Krievijas ārpolitiku nosaka prezidents un īsteno Krievijas Ārlietu ministrija.[34]

Kā vienai no ANO Drošības padomes pastāvīgajām dalībniecēm Krievijai ir nozīmīga loma starptautiskā miera un drošības uzturēšanā un liela loma starptautisko konfliktu atrisināšanā, piedaloties Vidējo Austrumu kvartetā, sešu pušu sarunās ar Ziemeļkoreju, Kosovas konflikta likvidēšanas veicināšanā un kodolieroču izplatības jautājumu risināšanā. Krievija ietilpst astoņu industriāli attīstītāko valstu grupā (G8), ir dalībniece Eiropas Padomē, OSCE un APEC. Krievija parasti ieņem vadošo lomu reģionālajās organizācijās, piemēram, CIS, EurAsEC, CSTO un SCO. Bijušais prezidents Vladimirs Putins atbalstīja stratēģiskās partnerattiecības cieši integrējoties dažādās dimensijās, ieskaitot četru kopēju Krievijas un Eiropas Savienības sfēru izveidošanu.[35] Kopš Padomju Savienības sabrukuma Krievijai ir izveidojušās draudzīgākas, lai gan nepastāvīgas attiecības ar NATO. 2002. gadā tika izveidota Krievijas-NATO padome, lai 26 dalībvalstis un Krievija varētu strādāt kopā kā līdzvērtīgi partneri, cenšoties iegūt kopējās sadarbības iespējas.[36]

Bruņotie spēki

Pamatraksts: Krievijas armija
Krievu karavīri uzdevuma izpildes laikā Kazahstānā

Krievija pārņēma kontroli pār Padomju Savienības ārējiem aktīviem un vairumu Padomju Savienības ražotņu un aizsardzības rūpniecības aprīkojumu, kas atradās tās teritorijā.[37] Krievijas bruņotie spēki tiek iedalīti Sauszemes spēkos, Jūras kara flotē un Gaisa spēkos. Tāpat ir arī trīs neatkarīgas ieroču šķiras: Stratēģiskie raķešu spēki, Kosmiskais karaspēks un Gaisa desanta spēki. 2006. gadā karaspēkā aktīvajā dienestā bija 1,037 miljoni militārpersonu.[38]

Krievijai ir lielākais kodolieroču arsenāls pasaulē. Tai ir otra lielākā ar ballistiskajām raķetēm aprīkoto zemūdeņu flote un tā ir vienīgā valsts, izņemot Savienotās Valstis, kurai ir moderni stratēģisko bumbvedēju spēki.[39] Valstij ir plaša un pilnībā pašu ieroču rūpniecība, kas ražo visu tās militāro bruņojumu. Krievija ir pasaulē lielākā ieroču piegādātāja, šo vietu tā ieņem kopš 2001. gada, kopsummā veicot apmēram 30% no visām pasaules ieroču tirdzniecības operācijām[40] un eksportējot ieročus uz apmēram 80 valstīm.[41] Sekojot padomju laiku praksei, pirms 2007. gada visiem vīriešu dzimuma pilsoņiem vecumā no 18 līdz 27 gadiem bija jāpilda obligātais divu gadu dienests Bruņotajos spēkos. Dažādo ar to saistīto problēmu kā, piemēram, dedovščinas (fiziskā un psiholoģiskā ietekmēšana un izmantošana) dēļ 2007. gadā dienesta laiks bruņotajos spēkos tika samazināts iesākumā līdz 18 mēnešiem un tad līdz 12 mēnešiem (kopš 2008. gada) un līdz 2010. gadam tiek plānots palielināt uz līguma pamata bruņotajos spēkos dienošo skaitu līdz 70% no kopējā skaita.[42] Aizsardzības izdevumi pēdējo sešu gadu laikā ir četrkāršojušies.[43] 2008. gada oficiālās valdības militārās izmaksas — 40 miljardu USD — ir astotās lielākās pasaulē,[44] tomēr dažādi avoti, tai skaitā ASV izlūkdienests,[45] un Starptautiskais Stratēģisko pētījumu institūts[38] uzskata, ka Krievijas militārie izdevumi ir ievērojami lielāki.[46] Šobrīd karaspēkā norisinās pamatapbruņojuma atjaunināšana ar apmēram 200 miljardu USD vērta militārā aprīkojuma piegādi laika posmā no 2006. līdz 2015. gadam.[47]

Tagadējā aizsardzības ministra Anatolija Serdjukova vadībā tiek veikta militārā reforma, lai uzlabotu karaspēka organizāciju un efektivitāti.[48] Galvenā šīs reformas ideja ir armijas pārveide no masveida mobilizācijas karaspēka par profesionālā militārā dienesta karspēku, kurā vairs nepastāvēs kara apgabali, frontes, armijas, bet gan rietumos izplatītā brigāžu līmeņa sistēma.[49] Serdjukovs ir sācis plānošanu centrālās administrācijas personāla samazināšanai par 30%, kas varētu novest pie nozīmīga skaita amatu, ko ieņem ģenerāļi un pulkveži, likvidēšanas.[48] Viņš ir arī pieprasījis radikālu Krievijas virsnieku korpusa samazināšanu. Šobrīd uz katriem divarpus vīriem ir viens virsnieks. Pēc reformas būtu jābūt vienam uz 15, tāpat kā rietumu armijās. Reforma nozīmēs 200 000 darba vietu zaudēšanu un pret to kvēli iestājas "vecā gvarde".[50] Spiediena rezultātā, galējais piemērojamo samazinājumu termiņš ir pārvietots no 2012. uz 2016. gadu.[50] Serdjukova galvenie mērķi ir akūtu un ilgstošu problēmu kā, piemēram, Krievijas aizsardzības rūpnieciskās un apgādes politikas neefektivitāte risināšana.[48]

Demogrāfija

Pamatraksts: Krievijas demogrāfija
Etniskais sastāvs (2002)[51]
Krievi 79,8%
Tatāri 3,8%
Ukraiņi 2,0%
Čuvaši 1,1%
Čečeni 0,9%
Armēņi 0,8%
Citi/nenosauktie 10,3%
Depopulācija Krievijā

Krievijas Federācija ir atšķirīgu, daudzu nāciju sabiedrība, kurā dzīvo vairāk kā 160 etniskās un vietējo iedzīvotāju grupas.[52] Lai gan Krievijas iedzīvotāju skaits ir salīdzinoši liels, valsts milzīgo izmēru dēļ apdzīvotības blīvums ir zems.[53] Visblīvāk apdzīvota ir Krievijas Eiropas daļa, Urālu kalnu apkaime un dienvidrietumu Sibīrija. Saskaņā ar iepriekšējiem aprēķiniem, Krievijas Federācijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits uz 2009. gada 1. janvārī bija 141 903 979 cilvēki. 2008. gadā iedzīvotāju skaits samazinājās par 121 400 cilvēkiem vai par 0,085% (2007. gadā — par 212 000 vai 0,15% un 2006. gadā — par 532 000 vai 0,37%). 2008. gadā par 2,7% turpināja pieaugt migrācija ar 281 615 migrantiem, kas ieradās Krievijas Federācijā, 95% no tiem ieradās no NVS valstīm, lielais vairums bija krievi vai krieviski runājoši.[54][55] Krievu emigrantu skaits samazinājās par 16% līdz 39 508, no tiem 66% devās uz citām NVS valstīm. Ir aplēsts, ka Krievijā ir 10 miljoni nelegālu imigrantu no bijušajām Padomju Savienības valstīm.[56] Aptuveni 116 miljoni etnisko krievu dzīvo Krievijā[57], bet bijušajās Padomju Savienības republikās, galvenokārt Ukrainā un Kazahstānā — vairāk kā 20 miljoni.[58]

73% no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās.[59] Pēc 2002. gada skaitīšanas rezultātiem divas lielākās pilsētas Krievijā ir Maskava (10 126 424 iedzīvotāji) un Sanktpēterburga (4 661 219). Vienpadsmit citās pilsētās ir starp vienu un diviem miljoniem iedzīvotāju: Čeļabinskā, Kazaņā, Novosibirskā, Ņižņijnovgorodā, Omskā, Permā, Rostovā pie Donas, Samarā, Ufā, Volgogradā un Jekaterinburgā.

Lielākais skaits Krievijas iedzīvotāju bija 1991. gadā — 148 689 000, bet tas sāka piedzīvot strauju kritumu 1990. gadu vidū.[60] Pateicoties miršanas apjoma samazinājumam, dzimstības un imigrācijas apjomu palielinājumam, kritums drīz samazinājās un pēdējos gados ir apstājies. Mirušo skaits 2008. gadā bija par 363 500 lielāks nekā dzimušo skaits. Tas ir mazāk nekā 477 000 mirušo 2007. gadā un 687 100 mirušo 2006. gadā.[54][55] Saskaņā ar datiem, ko publicējis Krievijas Federācijas Valsts Statistikas pārvalde, mirstības rādītājs Krievijā 2007. gadā samazinājās par 4%, salīdzinot ar 2006. gadu, sasniedzot apmēram 2 miljonus mirušo, tajā pat laikā dzimstības rādītājs gadu no gada pieauga par 8,3% līdz 1,6 miljoniem jaundzimušo.[61] Sākotnējie iemesli Krievijas iedzīvotāju skaita samazinājumam ir augsts mirstības un zems dzimstības līmenis. Lai gan Krievijas dzimstības līmenis ir salīdzināms ar citu Eiropas valstu dzimstības līmeni (12,1 jaundzimušais uz 1000 cilvēkiem 2008. gadā, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo 9,90 uz 1000),[55] tās iedzīvotāju skaits samazinās vairāk nekā daudzās no tām, pateicoties būtiski augstākam miršanas rādītājam (2008. gadā mirstības līmenis Krievijā bija 14,7 uz 1000 cilvēkiem,[55] salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējo 10,28 uz 1000).[62] Tomēr Krievijas Veselības ministrs paredz, ka 2011. gadā mirstības līmenis būs vienāds ar dzimstības līmeni, pateicoties auglības palielinājumam un mirstības samazinājumam.[63]

Krievijas Federācijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2023)[64]


Maskava

Sanktpēterburga

Vieta Pilsēta Adminstratīvā vienība Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Adminstratīvā vienība Iedzīvotāji


Novosibirska

Jekaterinburga

1 Maskava - 13 104 177 9 Samara Samaras apgabals 1 163 645
2 Sanktpēterburga - 5 600 044 10 Ufa Baškortostāna 1 157 994
3 Novosibirska Novosibirskas apgabals 1 635 338 11 Rostova pie Donas Rostovas apgabals 1 135 968
4 Jekaterinburga Sverdlovskas apgabals 1 539 371 12 Krasnodara Krasnodaras novads 1 121 291
5 Kazaņa Tatarstāna 1 314 685 13 Omska Omskas apgabals 1 110 836
6 Ņižņijnovgoroda Ņižņijnovgorodas apgabals 1 213 477 14 Voroņeža Voroņežas apgabals 1 051 995
7 Krasnojarska Krasnojarskas novads 1 196 913 15 Perma Permas novads 1 027 153
8 Čeļabinska Čeļabinskas apgabals 1 182 517 16 Volgograda Volgogradas apgabals 1 025 662


Izglītība

Krievijā ir bezmaksas izglītības sistēma, ko visiem pilsoņiem garantē Konstitūcija,[65] un 99,4% no tiem prot lasīt un rakstīt.[42] Lai iestātos augstākās izglītības mācību iestādēs, ir jāiztur spēcīgi konkursi.[66] Pateicoties lielajam uzsvaram uz zinātni un tehnoloģijām izglītībā, Krievijas medicīniskie, matemātiskie, zinātniskie, kosmosa un aviācijas pētījumi parasti ir augstā līmenī.[67][68]

Krievijas Konstitūcija paredz vispārējas tiesības uz bezmaksas augstāko izglītību, konkursa kārtībā iestājoties mācību iestādēs.[69] Valdība piešķir naudas līdzekļus, lai segtu mācību maksas noteiktu kvotu ietvaros, vai noteiktam studentu skaitam katrai valsts iestādei. Tas ir būtiski, jo tādējādi piekļuve augstākajai izglītībai tiek nodrošināta visiem apmācītajiem studēt gribētājiem, nevis tikai tiem, kas to var atļauties. Bez tam, studentiem tiek maksāta neliela stipendija un nodrošināta bezmaksas dzīvošana. Tomēr izglītības iestādes tiek finansētas no federālā un reģionālajiem budžetiem; iestādes uzskata, ka pašas nav spējīgas nodrošināt atbilstošas skolotāju algas, stipendijas studentiem un uzturēt savas ēkas.[70] Lai risinātu šo problēmu, daudzas valsts iestādes sāka ieviest maksas mācību vietas, kuru skaits kopš tā laika ir neatlaidīgi audzis.[71] Risinot vajadzību pēc kvalificēta darbaspēka progresīvo tehnoloģiju un topošajās rūpniecības nozarēs un ekonomikas sektoros, parādījās daudzas privātās augstākās izglītības iestādes.[70]

Valoda

Pamatraksts: Krievu valoda
Krievu valodas izplatības areāls

Krievijas 160 etniskās grupas runā apmēram 100 valodās.[2] Saskaņā ar 2002. gada skaitīšanu 142,6 miljoni cilvēku runā krieviski, viņiem seko 5,3 miljoni tatāru valodā un 2,9 miljoni vācu valodā runājošo.[72] Konstitūcija formāli ļauj atsevišķām republikām padarīt viņu dzimto valodu par otru oficiālo kopā ar krievu valodu, taču faktiski vienīgā oficiālā valsts valoda ir krievu.[73] Neskatoties uz plašo izkliedi, krievu valoda ir viendabīga visā Krievijas teritorijā. Krievu valoda ir ģeogrāfiski visplašāk izplatītā Eirāzijas valoda un visplašāk lietotā slāvu valoda.[74] Krievu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimei un ir viena no dzīvajām austrumslāvu valodām; pārējās ir baltkrievu un ukraiņu valodas (un, iespējams, rusīnu). Senās austrumslāvu valodas (senkrievu) rakstiskie paraugi ir apstiprināti sākot ar 10. gadsimtu.[75]

Vairāk nekā ceturtā daļa no pasaules zinātniskās literatūras ir izdota krievu valodā. Krievu valoda tiek lietota arī kā vispārējo zināšanu kodēšanas un uzglabāšanas līdzeklis — 60—70% no visas pasaules informācijas ir publicēti angļu un krievu valodās.[76] Krievu valoda ir viena no sešām oficiālajām Apvienoto Nāciju valodām.

Reliģija

Augstākā pareizticīgo baznīca atrodas Maskavā

Krievijas tradicionālās reliģijas ir kristietība, islāms, budisms un jūdaisms, ko likums, kas tika pieņemts 1997. gadā, uzskatīta par daļu no Krievijas "vēsturiskā mantojuma".[77] Ticīgo skaita novērtējums dažādu avotu vidū plaši svārstās, un dažos ziņojumos neticīgo skaits Krievijā tiek novērtēts 16—48% lielumā no visa iedzīvotāju skaita.[78] Krievijā dominējošā reliģija ir Krievu pareizticība.[79] 95% no reģistrētajām pareizticīgo draudzēm pieder Krievu Pareizticīgajai baznīcai, lai gan ir vairākas citas mazākas Pareizticīgo baznīcas.[80] Taču lielais vairums pareizticīgo neapmeklē baznīcu regulāri. Tomēr baznīcu lielā mērā ciena gan ticīgie, gan neticīgie, kas tajā saskata Krievijas mantojuma un kultūras simbolu.[81] Pastāv arī mazākas kristīgās konfesijas, kā Romas katoļi, Armēņu gregoriāņi un dažādas protestantu konfesijas.

Daudzu mūsdienu krievu priekšteči pieņēma pareizticību 10. gadsimtā.[81] 2007. gada Starptautiskajā reliģiskās brīvības ziņojumā, ko izdevis ASV Valsts departaments, sacīts, ka apmēram 100 miljoni Krievijas pilsoņu uzskata sevi par pareizticīgajiem.[82] Saskaņā ar Krievijas Sabiedriskās domas pētījumu centra aptauju 63% no respondentiem uzskata sevi par pareizticīgajiem, 6% no respondentiem uzskata sevi par musulmaņiem un mazāk kā 1% uzskata sevi vai nu par budistiem, vai katoļiem, vai protestantiem vai ebrejiem. Pārējie 12% sacīja, ka viņi tic Dievam, bet nepraktizē nevienu no reliģijām, bet 16% teica, ka viņi ir neticīgie.[83]

Ir aprēķināts, ka Krievija ir mājvieta apmēram 15—20 miljoniem musulmaņu.[84][85] Tomēr pētījumi parāda, ka Krievijā ir tikai 7 līdz 9 miljoni cilvēku, kas stingri ievēro islāma ticību.[86] Ir aprēķināts, ka Krievijā ir no 3 līdz 4 miljoniem musulmaņu emigrantu no bijušajām padomju valstīm.[87] Vairums musulmaņu dzīvo Volgas-Urālu reģionā, kā arī Ziemeļkaukāzā, Maskavā,[88] Sanktpēterburgā un Rietumsibīrijā.[89] Budisms ir tradicionālā reliģija trijos Krievijas Federācijas reģionos: Burjatijā, Tuvā un Kalmikijā.[90] Daži Sibīrijas un Tālo Austrumu reģionu, Jakutijas, Čukotkas un citi iedzīvotāji līdz ar galvenajām reliģijām praktizē šamanismu, panteismu un pagānu rituālus. Reliģiskā ierosme notiek galvenokārt pa etnisko līniju. Lielais vairums slāvu ir pareizticīgie. Tjurku valodās runājošie vairākumā ir musulmaņi, lai gan atsevišķas tjurku grupas Krievijā tādas nav.[91]

Tautsaimniecība

Saražotās produkcijas daudzums uz vienu cilvēku. Tumšāka krāsa atbilst augstākam saražotās produkcijas daudzumam

Ekonomiskā krīze, kas pārsteidza visas postpadomju valstis 1990. gados, bija gandrīz divreiz dziļāka nekā Lielā depresija 1930. gados Rietumeiropā un Savienotajās Valstīs.[92][93] Pat pirms 1998. gada krīzes Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija puse no tā, kāds tas bija 1990. gadu sākumā.[93] Kopš gadsimtu mijas ekonomikas pieaugumu Krievijā ir veicinājušas naftas cenu celšanās, pieaugošās ārvalstu investīcijas, lielāks iekšzemes patēriņš un lielāka politiskā stabilitāte. Pēc 1998. gada finansu krīzes un pēc deviņiem kārtīgiem pieauguma gadiem, valsts pabeidza 2007. gadu ar vidējo IKP pieaugumu 7% gadā. 2007. gadā Krievijas IKP bija 2,076 triljoni USD — 6. lielākais pasaulē ar IKP pieaugumu 8,1% apmērā no iepriekšējā gada. Galvenokārt pieaugumu radīja nevis tirdznieciskie pakalpojumi un preces iekšējā tirgū, bet gan naftas vai derīgo izrakteņu ieguve un eksports.[42] Vidējā mēnešalga 2008. gada sākumā Krievijā bija 700 USD, bet 2000. gadā — 80 USD.[94] Apmēram 14% no krieviem 2007. gadā dzīvoja zem valsts nabadzības līmeņa,[95] kas ir ievērojami mazāk nekā 40% 1998. gadā — ļaunākajā pēcpadomju sabrukuma periodā.[96] Bezdarbs Krievijā 2007. gadā bija 6%, salīdzinot ar 12,4% 1999. gadā.[97][98]

"Rosneft" degvielas uzpildes stacija. Krievija ir pasaulē vadošā dabasgāzes un otra vadošā naftas eksportētājvalsts

Krievijai ir pasaulē lielākie dabasgāzes krājumi, otrie lielākie akmeņogļu krājumi un astotie lielākie naftas krājumi. Tā ir vadošā pasaules dabasgāzes eksportētāja un otra lielākā naftas eksportētāja. Nafta, dabasgāze, metāli un kokmateriāli sastāda vairāk kā 80% no Krievijas eksporta uz ārzemēm.[42] Tomēr kopš 2003. gada dabisko resursu eksporta ekonomiskā nozīme sāka samazināties, jo ievērojami nostiprinājās iekšējais tirgus. Par spīti augstajām enerģijas cenām, nafta un gāze sastāda tikai 5,7% no Krievijas IKP un valdība paredz, ka 2011. gadā tas samazināsies līdz 3,7%.[99] Krievijai tās ekonomiskajā attīstībā ir ievērojamas priekšrocības attiecībā pret daudzām citām ar resursiem bagātām valstīm, jo tai ir senas izglītības, zinātnes un rūpniecības tradīcijas.[100] Valstī ir vairāk universitāšu beidzēju nekā citās Eiropas valstīs.[101]

Vienkāršāka, daudz racionālāka nodokļu likumdošana, kas pieņemta 2001. gadā, samazināja iedzīvotāju nodokļu nastu un krasi palielināja valsts ieņēmumus.[102] Krievijā ir vienotais privāto ienākumu nodoklis 13 procentu apmērā. Saskaņā ar investīciju pakalpojumu firmas Mercer Human Resource Consulting 2007. gada pētījumiem, tas ierindo to otrajā vietā pasaulē (pēc Apvienotajiem Arābu Emirātiem) starp valstīm ar vispievilcīgāko nodokļu sistēmu individuālajām saimniecībām.[103][104] Kopš 2001, gada federālais budžets darbojas ar pārpalikumu un 2007. gads tika pabeigts ar pārpalikumu 6% apjomā no IKP. Dažos pēdējos gados Krievija ir izmantojusi ienākumus no tās Krievijas Federācijas Stabilizācijas fonda, lai priekšlaicīgi nomaksātu visus padomju ēras suverēnos parādus Parīzes klubam un Starptautiskajam valūtas fondam. Ar naftas eksportu nopelnītais ļāva Krievijai palielināt tās ārējās rezerves no 12 miljardiem USD 1999. gadā līdz 597,3 miljardiem USD uz 2008. gada 1. augustu — tās ir trešās lielākās rezerves pasaulē.[105] Valsts ir bijusi spējīga būtiski samazināt tās agrāko ievērojamo ārējo parādu.[106]

Tomēr valsts ekonomiskā attīstība ir bijusi ģeogrāfiski nevienmērīga — Maskavas apgabala pieauguma apjoms attiecībā pret valsts IKP ir neproporcionāli liels.[107] Daudzās apdzīvotās vietās Krievijā, sevišķi Sibīrijā un lauku apvidos, attīstība ievērojami kavējas. Tomēr vidusšķira ir palielinājusies no 8 miljoniem cilvēku 2000. gadā līdz 55 miljoniem cilvēku 2006. gadā.[108] Krievijā mīt lielākais skaits miljardieru pasaulē pēc Savienotajām Valstīm, 2007. gadā tie bija 50 no visiem 110 miljardieriem.[109]

Pēdējos piecos gados vidējie pieauguma apjomi pamatkapitāla investīcijās sasniedza vairāk kā 10% gadā un privātajos ienākumos — vairāk kā 12% gadā. Šajā laikā tika neatlaidīgi samazināta nabadzība un turpināja palielināties vidusšķira. Kopš 1998. gada finanšu krīzes Krievija ir uzlabojusi arī savu starptautisko finansu stāvokli.[42] Noteicošais faktors Krievijas izaugsmē ir spēcīgas ražošanas, reālu darba algu un patēriņa pieaugumu apvienojums.[110] Tomēr, par spīti valsts spēcīgajai ekonomiskajai darbībai kopš 1999. gada, Pasaules Banka norāda uz atsevišķām grūtībām ar ko jāsaskaras Krievijas ekonomikai, tai skaitā, ekonomikas dažādošana, mazo un vidējo uzņēmumu skaita pieauguma veicināšana, cilvēciskā kapitāla veidošana un kopējās vadības uzlabošana.[111] Inflācija ir pieaugusi no 9% 2006. gadā līdz 12% 2007. gada beigās. 2008. gada pirmajā ceturtdaļā turpinājās pieauguma tendence, ko radīja galvenokārt izmaksu palielināšanās pārtikai.[42][95] Novecojoša un pēc gadiem ilgas nevērīgas izturēšanās neatbilstoša infrastruktūra ir jāuzskata par ekonomiskās izaugsmes vājāko vietu.[16] Valdība ir apsolījusi līdz 2020. gadam investēt infrastruktūrā 1 triljonu USD.[112]

Kultūra

Klasiskā mūzika un balets

Pēteris Čaikovskis, krievu komponists

Krievijas daudzajām etniskajām grupām ir atšķirīgas tautas mūzikas tradīcijas. 19. gadsimtu Krievijas mūzikā iezīmēja saspīlējums starp klasisko komponistu Mihailu Gļinku un viņa sekotājiem, kas izmantoja krievu nacionālo identitāti un savās kompozīcijās iekļāva reliģiskus un tautiskus elementus, un Krievijas Muzikālo biedrību, ko vadīja komponisti Antons un Nikolajs Rubinšteini, kas muzikālajā ziņā bija konservatīvi. Pētera Čaikovska, viena no izcilākajiem romantiskās ēras komponistiem, kura mūzika kļuva pazīstama un mīlēta par tās skaidri krievisko dabu, kā arī par tās bagātīgajām harmonijām un saviļņojošām melodijām, vēlākās romantiskās tradīcijas 20. gadsimtā pārnesa Sergejs Rahmaņinovs, viens no pēdējiem diženajiem romantiskā stila aizstāvjiem Eiropas mūzikā.

Maskavas Lielais teātris

Starp pasaulslavenajiem 20. gadsimta komponistiem ir Aleksandrs Skrjabins, Igors Stravinskis, Sergejs Rahmaņinovs, Sergejs Prokofjevs un Dmitrijs Šostakovičs. Gandrīz visu padomju laiku, saskaņā ar Staļina sociālistiskā reālisma politiku, mūzika tika ļoti rūpīgi kontrolēta un konservatīva uzturēta visiem saprotama izteiksmes veida ietvaros. Padomju un Krievijas konservatorijas ir radījušas vairākas pasaulslavenu solistu paaudzes. Starp vislabāk pazīstamajiem ir vijolnieki Dāvids Oistrahs un Gidons Krēmers, čellists Mstislavs Rostropovičs, pianisti Vladimirs Horovics, Svjatoslavs Rihters un Emīls Gilels un dziedātāja Gaļina Višņevska.

Krievu komponists Pjotrs Iļjičs Čaikovskis komponējis pasaulē slavenākos baleta darbus — "Gulbju ezers", "Riekstkodis" un "Ērkšķrozīte". 20. gadsimta sākumā slaveni kļuva krievu dejotāji Anna Pavlova un Vaslavs Ņižinskis, bet impresārijs Sergejs Djagiļevs un viņa Krievu baleta viesizrādes pamatīgi ietekmēja dejas attīstību visā pasaulē.[113] Padomju balets saglabāja nevainojamās 19. gadsimta tradīcijas[114] un Padomju Savienības horeogrāfijas skolās viena pēc otras radās starptautiski slavenas zvaigznes, to skaitā Maija Pļisecka, Rūdolfs Nurijevs un Mihails Barišņikovs. Maskavas Lielā teātra un Sanktpēterburgas Kirova baleta trupas joprojām ir slavenas visā pasaulē.[115]

Literatūra

Ļevs Tolstojs, krievu rakstnieks

Krievu literatūra ir uzskatāma par vienu no visietekmīgākajām un attīstītākajām pasaulē, kas ir devusi daudzus no pasaulē slavenākajiem literārajiem darbiem.[116] Krievijā literatūras pirmsākumi datējami ar 10. gadsimtu, bet 19. gadsimta sākumā tā kļuva par tradicionāli krievisku, radot dažus no visu laiku izcilākajiem rakstniekiem. Šis laika posms un krievu dzejas Zelta laikmets aizsākās ar Aleksandru Puškinu, kas tiek uzskatīts par mūsdienu krievu literatūras pamatlicēju un bieži tiek saukts par "krievu Šekspīru".[117] To 19. gadsimtā turpināja Antons Čehovs, Mihails Ļermontovs, Ļevs Tolstojs, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs un Fjodors Dostojevskis. Ivans Gončarovs, Mihails Saltikovs, Aleksejs Pisemskis un Nikolajs Ļeskovs arī ir devuši stabilu ieguldījumu krievu prozā. Tolstojs un Dostojevskis bija sevišķi titāniskas figūras, un daudzi literatūras kritiķi vienu vai otru no viņiem uzskatīja par visu laiku izcilāko romānistu.[118][119]

No 1880. gadiem krievu literatūra sāka mainīties. Lielo romānistu laiks bija pagājis un krievu literatūrā par noteicošajiem žanriem uz vairākām desmitgadēm, kas pazīstamas kā krievu dzejas Sudraba laikmets, kļuva īsproza un dzeja. Starp 1893. un 1914. gadu krievu literatūrā iepriekš pārsvarā esošā reālisma vietā par valdošo kļuva simbolisms. Tā laika vadošo rakstnieku vidū ir Valērijs Brjusovs, Andrejs Belijs, Vjačeslavs Ivanovs, Aleksandrs Bloks, Nikolajs Gumiļevs, Dmitrijs Merežkovskis, Fjodors Sologubs, Anna Ahmatova, Osips Mandelštams, Marina Cvetajeva, Leonīds Andrejevs, Ivans Buņins un Maksims Gorkijs.

Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijas un sekojošā pilsoņu kara, Krievijas kultūras dzīve tika atstāta haosā. Daži vispāratzīti rakstnieki pameta jaunizveidoto Padomju Savienību, tajā pat laikā radās jauna paaudze talantīgu rakstnieku, kam bija vismaz kaut kādas simpātijas pret revolūcijas ideāliem. Visdedzīgākie no viņiem apvienojās rakstnieku organizācijās, lai, atbilstoši jaunajam stāvoklim, radītu jaunu un atšķirīgu proletāriešu (strādnieku šķiras) kultūru. 1920. gados rakstnieki baudīja vispārēju iecietību. 1930. gados, saskaņā ar Josifa Staļina sociālistiskā reālisma politiku, literatūru sažņaudza cenzūra. Pēc viņa nāves iestājās zināms atkusnis un literatūras ierobežojumi tika atcelti. Līdz 1970. un 1980. gadiem rakstnieki aizvien vairāk ignorēja sociālistiskā reālisma vadlīnijas. Starp padomju laika vadošajiem rakstniekiem ir Jevgeņijs Zamjatins, Isaāks Bābels, Ilfs un Petrovs, Jurijs Oļeša, Vladimirs Nabokovs, Mihails Bulgakovs, Boriss Pasternaks, Aleksandrs Solžeņicins, Vladimirs Majakovskis, Mihails Šolohovs, Jevgēņijs Jevtušenko un Andrejs Vozņesenskis.

Kinematogrāfija

Lai gan Rietumu industrializētajās valstīs kinofilmas sākotnēji tika pieņemtas kā lēta strādnieku šķiras izprieca un brīvā laika pavadīšana, Krievijas filmu veidošana kļuva ievērojama pēc 1917. gada revolūcijas, kad tā padarīja montāžu par kinematogrāfiskās izteiksmes galveno paņēmienu.[120] Krievijas un vēlāk padomju kinematogrāfija laika posmā tūlīt pēc 1917. gada revolūcijas bija jaunatradumu avots, radot tādas pasaulslavenas filmas kā "Bruņukuģis Potjomkins".[121] Padomju laika filmu veidotāji, it īpaši Sergejs Eizenšteins un Andrejs Tarkovskis, ir uzskatāmi par vieniem no pasaules visnovatoriskākajiem un ietekmīgākajiem režisoriem.

Eizenšteins studēja arī pie filmu veidotāja un teorētiķa Ļeva Kuļešova, kurš pasaulē pirmajā filmu skolā Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā Maskavā noformulēja novatorisku rediģēšanas procesu sauktu par montāžu. Dzigam Vertovam, kura "kino-acs" teorijai, kad kamera, tāpat kā cilvēka acs, ir vislabāk izmantojama, lai izpētītu īsto dzīvi, bija milzīga ietekme uz dokumentāro filmu veidošanas un kinematogrāfiskā reālisma attīstību. 1932. gadā Staļins padarīja sociālistisko reālismu par valsts politiku; tas apspieda radošumu, tomēr daudzas šajā stilā uzņemtās padomju filmas bija mākslinieciski veiksmīgas, piemēram, "Čapajevs", "Lido dzērves" un "Balāde par kareivi".[121] Ārkārtīgi populāras bija Leonīda Gaidaja 1960. un 1970. gadu komēdijas ar daudziem lipīgiem izteicieniem, kas tiek lietoti vēl šodien. 1969. gadā uz ekrāniem tika izlaista Vladimira Motiļa filma "Baltā tuksneša saule", uzsākot jaunu žanru, kas pazīstams kā "osterns". Kosmonauti šo filmu skatās pirms katras došanās kosmosā.[122]

1980. un 1990. gadi bija krīzes periods Krievijas kinematogrāfijā. Lai gan krievu filmu veidotājiem parādījās iespēja brīvi izpausties, krasi tika ierobežotas valsts subsīdijas, kas noveda pie filmu ražošanas samazinājuma. 21. gadsimta sākuma straujā ekonomiskā attīstība izraisīja skatītāju skaita pieaugumu un sekojošu nozares uzplaukumu, un ražošanas līmenis jau ir augstāks nekā Lielbritānijā vai Vācijā.[123] Krievijas kopējie kases ieņēmumi 2007. gadā bija 565 miljoni USD, par 37% lielāki nekā iepriekšējā gadā[124] (salīdzinājumam, 1996. gadā ieņēmumi bija 6 miljoni USD).[123] Krievijas kinematogrāfi turpina saņemt starptautiskas atzinības. "Krievu Arka" (2002) bija pirmā mākslas filma, kas uzņemta izmantojot tikai vienu dubli.

Vizuālā māksla

Dzintara istaba

Sākotnēji krievu glezniecība koncentrējās uz ikonu glezniecību un vibrējošām freskām, ko krievi pārmantoja no Bizantijas. Maskavas varai palielinoties, nozīmīgākie vārdi saistībā ar tīras krievu mākslas pirmsākumiem ir Teofāns Grieķis un Andrejs Rubļovs. Krievijas Mākslas akadēmija tika radīta 1757. gadā ar mērķi radīt starptautiskas nozīmes un statusa krievu māksliniekus. Starp ievērojamiem, no Akadēmijas nākušiem portretu gleznotājiem ir Ivans Argunovs, Fjodors Rokotovs, Dmitrijs Levickis un Vladimirs Borovikovskis. 19. gadsimtā uzplauka reālisms un reālisti tvēra krievu identitāti. Krievijas ainavas ar plašām upēm, mežiem un bērzu birzīm, kā arī spēcīgas žanra ainavas un robusti laikabiedru portreti pauda šo identitātes noskaņu. Citi mākslinieki koncentrējās uz sociālo kriticismu, attēlojot nabagu stāvokli un kariķējot varu, lai gan kritiskais reālisms uzplauka Aleksandra II valdīšanas laikā.

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā daži mākslinieki izveidoja pulciņu ar virzību pret cilvēku ciešanām. Mākslinieki dažkārt radīja plašas gleznas, lai attēlotu dramatiskus momentus Krievijas vēsturē. Mākslinieku grupa Peredvižņiki (ceļotāji) sarāva saites ar Krievijas akadēmiju un aizsāka no akadēmiskajiem ierobežojumiem brīvu mākslas virzienu. Viņu gleznojumiem bija dziļa sociālā un politiskā nozīme. Starp vadošajiem reālistiem jāmin Ivans Šiškins, Arhips Kuindži, Ivans Kramskojs, Vasīlijs Poļenovs, Isaāks Levitāns, Vasīlijs Surikovs, Viktors Vasņecovs un Iļja Repins. Līdz 1830. gadam Akadēmija sūtīja gleznotājus mācīties uz ārzemēm. Visapdāvinātākie no tiem bija Aleksandrs Ivanovs un Karls Brilovs, abi ir ievērojami ar romantiski vēsturiskām gleznām. Unikālie krievu glezniecības stili, kas parādījās 19. gadsimta beigās, bija cieši saistīti ar Krievijas sabiedrības ikdienas dzīvi.

Krievu avangards ir kopīgais nosaukums, kas tiek izmantots, lai definētu lielu, ietekmīgu modernistu mākslas vilni, kas plauka Krievijā apmēram no 1890. līdz 1930. gadam. Nosaukums ietver daudzas atsevišķas, bet sarežģītā veidā saistītas mākslas kustības, kas bija sastopamas tajā laikā; proti — neoprimitīvisms, supremātisms, konstruktīvisms, rajonisms un futūrisms. Starp šī laika ievērojamajiem māksliniekiem ir Els Ļisickis, Kazimirs Maļēvičs, Vasīlijs Kandinskis, Vladimirs Tatļins, Aleksandrs Rodčenko un Marks Šagāls. Krievu avangards sasniedza savus radošos un popularitātes kalngalus laikā starp Krievijas 1917. gada revolūciju un 1932. gadu, kad avangarda idejas sadūrās ar Staļina jaunradīto sociālistiskā reālisma virzienu.

1920. gadu beigās nelokāmā sociālistiskā reālisma politika pārņēma vizuālo mākslu, kā jau tas bija izdarīts literatūrā un kinofilmās, un drīz avangards pazuda no redzesloka. Daži mākslinieki apvienoja jauninājumus ar sociālistisko reālismu, tai skaitā Ernsts Ņeizvestnijs, Iļja Kabakovs, Mihails Šemjakins, Ēriks Bulatovs un Vera Muhina. Izmantotie paņēmieni bija daudzveidīgi — primitīvisms, hiperreālisms, groteska un abstrakcija, bet tiem kopēja bija nepatika pret sociālistiskā reālisma kanoniem. 1940. gados padomju mākslinieki radīja darbus, kas bija stipri patriotiski un antifašistiski. Lielā Tēvijas kara notikumi un kaujas tika attēlotas ar saviļņojošu patriotismu un pēc kara skulptori izveidoja daudzus pieminekļus karā kritušajiem, izcilākajiem no tiem piemīt dižens atturīgs svinīgums. 20. gadsimtā, daļēji revolūcijas seku dēļ, daudzi krievu mākslinieki veidoja savas karjeras Rietumeiropā. Tādi krievu mākslinieki kā Vasīlijs Kandinskis, Marks Šagāls un Naums Gabo izplatīja savus darbus un idejas starptautiskā mērogā. Šie Parīzē un Minhenē starptautiski pētītie krievu mākslinieki un viņu nejaušā trimda krievu mākslas ietekmi izplatīja pa visu pasauli.

Sports

Marija Šarapova — pasaulē visapmaksātākā sieviešu kārtas sportiste[125]

Krievijas sportistiem ir lieli panākumi daudzos sporta veidos. Regulāri tā iegūst augstākā kaluma medaļas gan Olimpiskajās spēles, gan dažādās citās starptautiskās sacensībās. Padomju Savienības laikos olimpiskā komanda 14 reizes no 18 ieguva visvairāk medaļas Olimpiskajās spēlēs. Kopš 1952. gada Padomju Savienības un Krievijas sportisti vienmēr ir bijuši visvairāk savākto medaļu trijniekā. 1980. gadā Vasaras Olimpiskās spēles notika Maskavā, savukārt 2014. gadā Ziemas Olimpiskās spēles notiks Sočos.

Kā Padomju Savienība Krievija tradicionāli bija ļoti stipra basketbolā, uzvarot vairākos olimpiskajos turnīros, Pasaules un Eiropas čempionātos. Nacionālajā basketbola asociācijā spēlē vairāki krievu basketbolisti, no kuriem īpaši var izcelt Jūtas "Jazz" uzbrucēju Andreju Kiriļenko. 2007. gadā Krievija pieveica tobrīdējos pasaules čempionus Spānijas izlasi, kas ļāva viņiem uzvarēt 2007. gada Eiropas čempionātā. Tādiem Krievijas basketbola klubiem kā Maskavas "CSKA" (2006. un 2008. gada Eirolīgas čempioni) arī ir lieli panākumi Eiropas sacensībās, tādās kā Eirolīga un ULEB kauss.

Padomju perioda laikā Krievija bija arī konkurētspējīga futbola izlase, sasniedzot finālus vairākos starptautiskos turnīros. Kopā ar hokeju un basketbolu futbols pašlaik ir viens no vispopulārākajiem sporta veidiem Krievijā. PSRS nekad īsti nespēja sevi parādīt kā vienu no starptautiskā futbola lielvalstīm, lai gan tās komandas uzvarēja vairākos čempionātos (tādos kā 1960. gada Eiropas čempionāts) un sasniedza daudzus finālus (piemēram, 1988. gada Eiropas čempionātā). Pēdējos gados Krievijas futbols ir piedzīvojis kaut ko līdzīgu atdzimšanai. Krievijas futbola klubi, kā Maskavas "CSKA", Sanktpēterburgas "Zenit", Maskavas "Lokomotiv" un Maskavas "Spartak" — deviņkārtējais Krievijas čempions —, kļūst arvien veiksmīgāki starptautiskajās futbola sacensībās ("CSKA" un "Zenit" ieguva UEFA kausu attiecīgi 2005. un 2008. gadā). Krievijas izlase holandiešu trenera Gūsa Hidinka vadībā sasniedza pusfinālu 2008. gada Eiropas čempionātā, pusfinālā zaudējot visa turnīra uzvarētājiem Spānijai.

Kaut gan hokejs Krievijā strauji ieguva popularitāti tikai Padomju Savienības laikos, izlase drīz jau dominēja starptautiskajā sportā, iegūstot zelta medaļas gandrīz visās Olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātos, kuros tie startēja. Arī Krievijas hokeja programma cieta pēc Padomju Savienības sabrukuma, un Krievijai neizdevās 15 gadus izcīnīt zelta medaļas, taču 2000. gadu otrajā pusē izlase ieguva zelta medaļas 2008. un 2009. gada Pasaules čempionātos,[126] un ir IIHF ranga līderi.

Daiļslidošana ir vēl viens populārs sporta veids; 1960. gados Padomju Savienība plauka, lai kļūtu par dominējošo spēku daiļslidošanā, sevišķi pāru slidojumos un dejās uz ledus. Katrās Ziemas Olimpiskajās spēlēs no 1946. gada līdz 21. gadsimta sākuma Padomju vai Krievijas pāri ir ieguvuši zeltu, bieži uzskatīta par ilgāko uzvaru laika posmu modernā sporta vēsturē. Kopš Padomju Savienības laika beigām teniss ir kļuvis populārs un Krievijai ir vairāki slaveni tenisisti. Pēdējā laikā arī šahs ir kļuvis ļoti populārs; no 1927. gada Padomju un Krievijas šaha lielmeistari ir līderi Pasaules čempionātā.

Krievija ir arī mājas jauktā cīņas mākslas pasaules smagsvara čempionam Fedoram Jemeļjaņenko, kurš ir saglabājis titulu gandrīz desmit gadus un ir uzskatīts par labāko MMA cīkstoni vēsturē. Fedors ir labi pazīstams respekta pret pretiniekiem dēļ un ir liela slavenība visā pasaulē. Viņam piedāvāja nest olimpisko lāpu 2008. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kas norisinājās Pekinā.[127][128]

Atsauces un piezīmes

  1. ↑ «Russian Census of 2002». 4.1. National composition of population. Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-01-16.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Russia». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-01-31.
  3. ↑ «The Russian federation: general characteristics». Skatīts: 2008-04-05. Teksts "Federal State Statistics Service" ignorēts
  4. ↑ «Daudznozaru zinātniskā konference "Baltu-slāvu kultūrkontakti"». Latvijas Universitāte. Skatīts: 2009. gada 16. jūlijā.
  5. ↑ David Christian. A History of Russia, Central Asia and Mongolia. pp. 6—7 : Blackwell Publishing, 1998.
  6. ↑ Henry K Paszkiewicz. The Making of the Russian Nation. p. 262 : Darton, Longman & Todd, 1963.
  7. ↑ Rosamond McKitterick. The New Cambridge Medieval History. p. 497 : Cambridge University Press, 1995. ISBN 0521364477.
  8. ↑ Aleksandr Lʹvovich Mongaĭt. Archeology in the U.S.S.R. p. 335 : Foreign Languages Publishing House, 1959.
  9. ↑ Sergey Solovyov. History of Russia from the Earliest Times. v.6, pp.751—908 : AST, 2001. ISBN 5170021429.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Russian Federation» (PDF). Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). Skatīts: 2008-02-24.
  11. ↑ «Russia: Economic Conditions in Mid-1996». Library of Congress.
  12. ↑ Margaret Shapiro. «Yeltsin Dissolves Parliament, Orders New vote». Washington Post. Skatīts: 2008-05-25.
  13. ↑ Anders Aslund. «Russia's Capitalist Revolution» (PDF). Skatīts: 2008-03-28.
  14. ↑ Daniel Treisman. «Is Russia's Experiment with Democracy Over?». UCLA International Institute. Skatīts: 2007-12-31.
  15. ↑ Norman Stone. «No wonder they like Putin». The Times. Skatīts: 2007-12-31.
  16. ↑ 16,0 16,1 «Meeting Russia’s Infrastructure Gap». The World Bank. Skatīts: 2008-07-31.
  17. ↑ «Russia». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-01-31.
  18. ↑ «Russia::Climate and vegetation». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2007-07-03.
  19. ↑ The World Network of Biosphere Reserves — UNESCO. «Russian Federation». Skatīts: 2007-12-26.
  20. ↑ (angliski) «CIA - World Factbook». Skatīts: 2009. gada 1. augustā. Ignorēts nezināms parametrs |publsiher= (tiek ieteikts |publisher=)
  21. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 65, para. 1) In 1993, when the Constitution was adopted, there were 89 subjects listed. Some of them were later merged. Skatīts: 2007-12-27.
  22. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 95, para.2). Skatīts: 2007-12-27.
  23. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 80, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  24. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 110, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  25. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 94). Skatīts: 2007-12-27.
  26. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 19, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  27. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 120, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  28. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 123, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  29. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 81, para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  30. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 81, para. 3). Skatīts: 2007-12-27.
  31. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 95, para. 3). Skatīts: 2007-12-27.
  32. ↑ «Country Profile: Russia». Foreign & Commonwealth Office of the United Kingdom. Skatīts: 2007-12-27.
  33. ↑ «"News From Russia", Issue No. 4». The Embassy of the Russian Federation in the Republic of India. Skatīts: 2007-12-27.[novecojusi saite]
  34. ↑ Konstantin Kosachev. «Russian Foreign Policy Vertical». Russia In Global Affairs. Skatīts: 2007-12-27.
  35. ↑ (krieviski) «Interview of official Ambassador of Russian Foreign Ministry on relations with the EU». RIA Novosti. Skatīts: 2008-06-30.
  36. ↑ «NATO-Russia relations». NATO. Skatīts: 2007-12-27.
  37. ↑ «Chapter 2—Investing In Russian Defense Conversion: Obstacles and Opportunities». Federation of American Scientists. Skatīts: 2007-12-27.
  38. ↑ 38,0 38,1 "Overview of the major Asian Powers (page 31)" (PDF). International Institute for Strategic Studies. Atjaunināts: 2008-01-27.
  39. ↑ «Status of Nuclear Powers and Their Nuclear Capabilities». Federation of American Scientists. Skatīts: 2007-12-27.
  40. ↑ «US drives world military spending to record high». Australian Broadcasting Corporation. Skatīts: 2007-12-27.
  41. ↑ «Russia arms exports could exceed $7 bln in 2007 - Ivanov». RIA Novosti. Skatīts: 2008-01-27.
  42. ↑ 42,0 42,1 42,2 42,3 42,4 42,5 Kļūda atsaucē: tika izmantota cia nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  43. ↑ Russia: Assessment, Adam Baltin Interview, Opinion Poll on State of Armed Forces, FBIS: Informatsionno-Analiticheskoye Agentstvo Marketing i Konsalting, 14 March 2006
  44. ↑ «Russian defense spending to grow 20% in 2008, to $40 bln». RIA Novosti. Skatīts: 2008-03-13.
  45. ↑ «Rice: Russia's Military Moves 'a Problem'». ABC News. Skatīts: 2008-01-06.
  46. ↑ «World Wide Military Expenditures». Global Security. Skatīts: 2008-01-06.
  47. ↑ «Big rise in Russian military spending raises fears of new challenge to west». Guardian. Skatīts: 2008-01-06.
  48. ↑ 48,0 48,1 48,2 Ruslan, Pukhov (2009). "Serdyukov Cleans Up the Arbat". Moscow Defense Brief (Centre for Analysis of Strategies and Technologies) (#1 (15) / 2009). Atjaunināts: 2009-05-19.
  49. ↑ Mikhail Barabanov. «The Army's Chief Destroyer». The Moscow Times, 2009-02-16. Skatīts: 2009-05-19.
  50. ↑ 50,0 50,1 Tim Whewell. «INSIDE RUSSIA - MILITARY REFORMS». BBC News, 2009-03-17. Skatīts: 2009-05-19.
  51. ↑ «Russian Census of 2002». 4.1. National composition of population. Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-01-16.
  52. ↑ «1 June 2007: A great number of children in Russia remain highly vulnerable». United Nations Children's Fund. Skatīts: 2007-12-27.
  53. ↑ Skatīt Valstu uzskatījumu pēc apdzīvojuma blīvuma
  54. ↑ 54,0 54,1 «Demography». Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-03-05.
  55. ↑ 55,0 55,1 55,2 55,3 Kļūda atsaucē: tika izmantota gks nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  56. ↑ «Russia cracking down on illegal migrants». International Herald Tribune. 2007. gada 15. janvāris.
  57. ↑ Ethnic groups in Russia, 2002 census, Demoscope Weekly. Retrieved 5 February 2009
  58. ↑ Russians left behind in Central Asia, BBC News, November 23, 2005.
  59. ↑ «Resident population». Federal State Statistics Service. Skatīts: 2007-12-27.
  60. ↑ «Demographics». Library of Congress. Skatīts: 2008-01-16.
  61. ↑ «Russia's population down 0.17% in 2007 to 142 mln». RIA Novosti. Skatīts: 2008-03-11.
  62. ↑ The World Factbook. «Rank Order — Birth rate». Central Intelligence Agency. Skatīts: 2009-04-25.
  63. ↑ «Russia's birth, mortality rates to equal by 2011 - ministry». RIA Novosti. Skatīts: 2008-02-10.
  64. ↑ Численность постоянного населения Российской Федерации по муниципальным образованиям на 1 января 2023 года (с учётом итогов Всероссийской переписи населения 2020 г.). Федеральная служба государственной статистики (18 августа 2023)
  65. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 43 para. 1). Skatīts: 2007-12-27.
  66. ↑ Anna Smolentseva. «Bridging the Gap Between Higher and Secondary Education in Russia». Skatīts: 2007-12-27.
  67. ↑ «Russia Country Guide». EUbusiness.com. Skatīts: 2007-12-27.
  68. ↑ «Background Note: Russia». U.S. Department of State. Skatīts: 2008-01-02.
  69. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 43 para. 3). Skatīts: 2007-12-27.
  70. ↑ 70,0 70,1 «Higher education structure». State University Higher School of Economics. Skatīts: 2007-12-27.
  71. ↑ «Higher Education Institutions». Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-01-01.
  72. ↑ «Russian Census of 2002». 4.3. Population by nationalities and knowledge of Russian; 4.4. Spreading of knowledge of languages (except Russian). Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-01-16.
  73. ↑ «The Constitution of the Russian Federation». (Article 68, para. 2). Skatīts: 2007-12-27.
  74. ↑ «Russian». University of Toronto. Skatīts: 2007-12-27.
  75. ↑ Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russian language». Skatīts: 2007-12-27.
  76. ↑ «Russian language course». Russian Language Centre — Official Website, Moscow State University. Skatīts: 2007-12-27.
  77. ↑ Imogen Bell. «Eastern Europe, Russia and Central Asia». Skatīts: 2007-12-27.
  78. ↑ Phil Zuckerman. Atheism: Contemporary Rates and Patterns, chapter in The Cambridge Companion to Atheism, ed. by Michael Martin. Cambridge University Press, 2005.
  79. ↑ «Religion In Russia». Embassy of the Russian Federation. Skatīts: 2007-12-27.
  80. ↑ «(krieviski) Сведения о религиозных организациях, зарегистрированных в Российской Федерации По данным Федеральной регистрационной службы». December 2006. Skatīts: 2007-12-27.
  81. ↑ 81,0 81,1 Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russia». Skatīts: 2007-12-27.
  82. ↑ «Russia». Skatīts: 2008-04-08.
  83. ↑ «(krieviski) Опубликована подробная сравнительная статистика религиозности в России и Польше». religare.ru. 2007. gada 6. jūnijs. Skatīts: 2007-12-27.
  84. ↑ «Fact Box: Muslims In Russia». Radio Free Europe. Skatīts: 2007-12-27.
  85. ↑ Jeremy Page. «The rise of Russian Muslims worries Orthodox Church». Skatīts: 2007-12-27. Ignorēts nezināms parametrs |published=
  86. ↑ «20Mln Muslims in Russia and mass conversion of ethnic Russians are myths — expert». Interfax. Skatīts: 2008-04-01.
  87. ↑ «Russia's Islamic rebirth adds tension». Financial Times. Skatīts: 2007-12-27.
  88. ↑ Russia Faces Population Dilemma, VOA News, June 18, 2007
  89. ↑ Michael Mainville. «Russia has a Muslim dilemma». Page A - 17. San Francisco Chronicle, 2006. gada 19. novembris. Skatīts: 2007-12-27.
  90. ↑ Steve Nettleton. «Prayers for Ivolginsky». CNN. Skatīts: 2007-12-27.
  91. ↑ «Russia::Religion». Encyclopædia Britannica Online. 2007. Skatīts: 2007-12-27.
  92. ↑ See “What Can Transition Economies Learn from the First Ten Years? A New World Bank Report,” in Transition Newsletter (http://worldbank.org/transitionnewsletter/janfeb2002). [1]
  93. ↑ 93,0 93,1 Robert D. Kaplan. "Who Lost Russia?". The New York Times. October 8, 2000.
  94. ↑ «Russians weigh an enigma with Putin’s protégé». MSNBC. Skatīts: 2008-05-09.
  95. ↑ 95,0 95,1 «Russia’s economy under Vladimir Putin: achievements and failures». RIA Novosti. Skatīts: 2008-05-09.
  96. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota worldbank nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  97. ↑ «Russia's unemployment rate down 10% in 2007 - report». RIA Novosti. Skatīts: 2008-05-09.
  98. ↑ «Russia — Unemployment rate (%)». indexmundi.com. Skatīts: 2008-05-09.
  99. ↑ «Russia fixed asset investment to reach $370 bln by 2010 - Kudrin». RIA Novosti. Skatīts: 2007-12-27.
  100. ↑ «Russia: How Long Can The Fun Last?». BusinessWeek. Skatīts: 2007-12-27.
  101. ↑ «CEE Biweekly (page 6)» (PDF). UNESCO Institute for Statistics, UniCredit New Europe Research Network. Skatīts: 2008-03-28.
  102. ↑ Sabrina Tavernise. «Russia Imposes Flat Tax on Income, and Its Coffers Swell». The New York Times, 2002. gada 23. marts. Skatīts: 2007-12-27.
  103. ↑ Alvin Rabushka. «The Flat Tax at Work in Russia: Year Three». Hoover Institution. Skatīts: 2007-12-27.
  104. ↑ «Global personal taxation comparison survey — market rankings». Mercer (consulting firms). Skatīts: 2007-12-27.
  105. ↑ «International Reserves of the Russian Federation in 2008». The Central Bank of the Russian Federation. Skatīts: 2008-07-30.
  106. ↑ «Russia's foreign debt down 31.3% in Q3—finance ministry». RIA Novosti. Skatīts: 2007-12-27.
  107. ↑ (krieviski) «Gross regional product by federal subjects of the Russian Federation 1998—2006». Federal State Statistics Service. Skatīts: 2008-06-30.
  108. ↑ «Russia: How Long Can The Fun Last?». BusinessWeek. Skatīts: 2007-12-27.
  109. ↑ Robin Paxton. «A billion dollars not enough for Russian rich list». Forbes. Skatīts: 2008-04-19.
  110. ↑ John Lipsky. «Statement by John Lipsky, First Deputy Managing Director of the International Monetary Fund». Press Release No. 07/126. International Monetary Fund. Skatīts: 2007-12-27.
  111. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota countrybrief nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  112. ↑ «Russia to invest $1 trillion in infrastructure by 2020 - ministry». RIA Novosti. Skatīts: 2008-07-31.
  113. ↑ Lynn Garafola. Diaghilev's Ballets Russes. Oxford University Press, 1989. 576. lpp. ISBN 0195057015.
  114. ↑ Kathryn Karrh Cashin. «Alexander Pushkin's Influence on Russian Ballet — Chapter Five: Pushkin, Soviet Ballet, and Afterward» (PDF). Skatīts: 2007-12-27.
  115. ↑ «A Tale of Two Operas». Petersburg City. Skatīts: 2008-01-11.
  116. ↑ Microsoft Encarta Online Encyclopedia 2007. «Russian Literature». Skatīts: 2008-01-07.
  117. ↑ Catriona Kelly. Russian Literature: A Very Short Introduction (Very Short Introductions) (Paperback). Oxford Paperbacks, 2001. ISBN 0192801449.
  118. ↑ «Russian literature; Leo Tolstoy». Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2008-04-11.
  119. ↑ Otto Friedrich. «Freaking-Out with Fyodor». Time Magazine. Skatīts: 2008-04-10.
  120. ↑ «History of the motion picture: The Soviet Union». Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2008-01-07.
  121. ↑ 121,0 121,1 «Russia::Motion pictures». Encyclopædia Britannica. 2007. Skatīts: 2007-12-27.
  122. ↑ «White Sun of the Desert / Beloe solntse pustyni». Film Society of Lincoln Center. Skatīts: 2008-01-18.
  123. ↑ 123,0 123,1 Zygmunt Dzieciolowski. «Kinoeye: Russia's reviving film industry». Skatīts: 2007-12-27.
  124. ↑ «Russian Entertainment & Media Industry worth $27.9 bn by 2011». PricewaterhouseCoopers. Skatīts: 2007-12-27.
  125. ↑ Tom Van Riper and Kurt Badenhausen. «Top-Earning Female Athletes». Forbes. Skatīts: 2008-08-01.
  126. ↑ «Pure gold: Russia repeats!». IIHF. Skatīts: 2009-05-11.
  127. ↑ «Олимпийский огонь путешествует по Петербургу (The Olympic Flame travels around St. Petersburg)». vesti.ru (in Russian). 2008. gada 5. aprīlis.
  128. ↑ Evgeni Kogan. «Fedor Carries Olympic Torch in St. Petersburg». Sherdog, 2008. gada 9. aprīlis. Skatīts: 2009. gada 7. jūnijs.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krievija
Valstis
Teritorijas
Pašpasludinātās valstis
  • † Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski tiek pieskaitītas Eiropai
Pašpasludinātās valstis
Atkarīgās teritorijas
Teritorijas ar nenoregulētu statusu
G7 valstis (Lielais septītnieks)

Veidne:Link FA Veidne:Link FA Veidne:Link FA

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Krievija&oldid=2146470"