Ko lai saka uz riņķi vien par svarīgām lietām. Par Krievijas Ukrainas karu, par voukismu un citām aktualitātēm. Neskatoties uz grāmatas plānumu autorsKo lai saka uz riņķi vien par svarīgām lietām. Par Krievijas Ukrainas karu, par voukismu un citām aktualitātēm. Neskatoties uz grāmatas plānumu autors pamanās konstatēt vienas un tās pašas problēmas vairākas reizes. Tās tiek gari un plaši iztirzātas, apskatītas no vēsturiskiem un ne tik skatu punktiem. Bet kā tautā saka "Gudri dirst nav malku cirst!" Problēmas tiek identificētas un uz tām tiek paradīts ar pirkstu, taču konkrētus risinājumu ieteikumus no autora nesagaidīju. Iespējams, ka tas tādēļ, ka lai arī tas viss mums liekas drausmīgi aktuāls, patiesībā ir tikpat vecs kā visas cilvēces vēsture. Pasaules galu ir bijis modīgi visos laikos un tādēļ ar pēdējiem laikiem ir grūti kādu nobaidīt. Tāpat ka pārsteigt ar dziļo atklāsmi, ka uz vēsturiskiem notikumiem cilvēka prāts spēj izveidot taciņu taisnu kā saulstariņš, kas sevī ietver visas "pēcnotikuma acīmredzamos pavērsiena punktus un izšķirošos lēmumus". Bet lai tādēļ no šī pakaļprāta atvasinātu pieņēmumu, ka notikumus vairs nav iespējams ietekmēt un, ja kas ir slikti, tad viss jau par vēlu. Nevar teikt, ka nepatika, varbūt nevajadzēja lasīt visu uzreiz atstāja tādu tukšmuldēšanas (lai ar par aktuālām tēmām) pieskaņu 6 no 10 ballēm. ...more
Nebija ne vainas, iesākumā pagarš ievads makroekonomikā. Var jau saprast, autors vēlas savam lasītājam ielikt pamatus, lai šis spētu uztvert domas dziNebija ne vainas, iesākumā pagarš ievads makroekonomikā. Var jau saprast, autors vēlas savam lasītājam ielikt pamatus, lai šis spētu uztvert domas dziļumu. Visādi citādi daudz un dikti, ka bez valsts parāda pieauguma, nav iespējam valsts izaugsme, vismaz ne tik strauja kā visi vēlētos. Papildus pētīti dažādi valsts parāda blakusefekti, kā sabiedrības nevienlīdzība, inflācija iespēja nomaksāt parādus.
Kopējo secinājumu var pateikt vienā teikumā - parāds ir nepieciešams izaugsme bet viņa sabalansētības nodrošināšana ir kā žonglēšana ar nažiem....more
Ja šonedēļ nebūtu izlasījis viņa iepriekšējo grāmatu, tad vērtētu augstāk. Šajā puse ir iepriekšējās grāmatas atstāstījums (brīžiem pat liekas vārds vJa šonedēļ nebūtu izlasījis viņa iepriekšējo grāmatu, tad vērtētu augstāk. Šajā puse ir iepriekšējās grāmatas atstāstījums (brīžiem pat liekas vārds vārdā). Ceļš uz četrpadsmit astoņtūkstošniekiem autoram ir padevies varens, darbs, resursi un paša dzīve ieguldīta. Nevienam nebūtu kauns par tādu sasniegumu stāstīt. Bet tā kā visu jau biju izlasījis pirms pāris dienām, šķita ka lasu atkal to pašu grāmatu.
Šai bonusiņš bija nodaļas par himalaju virsotņu iekarošanas vēstures. Varēja iziet ekspedīcijās kopā ar Mesneru, Hilariju, poļu ziemas ekspedīciju, Malroju un citiem vairāk vai mazāk zināmiem alpīnistiem. Pat par zudušo (iespējams nekad nebijušo) padomju ekspedīciju bija pāris rindkopas. Var lasīt kā pirmo autora grāmatu nebūs ne vainas, bet ja lasīta No Shortcuts to the Top, tad labāk atturēties. 8 no 10 ballēm....more
Man grāmatas par alpīnismu patīk, kādreiz bērnībā, kad viņas tikko sāka latviski izdot, lasīju kā traks. Tagad šī interese parādās epizodiski, bet pārMan grāmatas par alpīnismu patīk, kādreiz bērnībā, kad viņas tikko sāka latviski izdot, lasīju kā traks. Tagad šī interese parādās epizodiski, bet pāris grāmatas gadā sanāk izlasīt. Ed Viesturs ir amerikāņu alpinists ar latviešu saknēm, kurš savulaik ir uzkāpis pasaules 14 augstākajās virsotnēs bez skābekļa balonu palīdzības. Kā jau redzam grāmatas nosaukumā, šis ir viņa stāsts par ceļu uz tām.
Mūsdienās šis jau vairs nav nekāds lielais sasniegums, tagad rekordi ir kļuvuši daudz specifiskāki, kā 14 virsotnes maksimāli īsā laikā utt. Ed vairāk raksta par to cik pārdomātam ir jābūt kāpienam virsotnē, kā pareizi sevi motivēt un pats galvenais kā saprast brīdi, kad pat pārsimts metrus pirms virsotnes griezties apkārt un kāpt lejā. Virsotnes iekarošana ir tikai pusceļš uz panākumu, vēl ir jātiek no kalna lejā. Grāmatā ir aprakstīti daudz gadījumi, kad veiksmīgi virsotnes iekarotāji no kalna lejā vairs netiek un paliek nosaluši tās piekājē, par brīdinājumu citiem. Grāmatas autors kā redzams nosalis kalnā nav, pat vairāk viņš nekad dzīvē savas karjeras laikā nav nosaldējis nevienu pirkstu, kas šāda kalibra alpīnistiem jau ir sasniegums pats par sevi.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, sarakstīts kā dzīva cilvēka stāstījums par saviem piedzīvojumiem un dzīvi. Autors neatstāj augstprātīga cilvēka iespaidu, šķiet, ka ir pat pārāk pieticīgs un lieliski apzinās riskus, kurus viņa bija jāpārvar, lai sasniegtu 14 virsotnes. ...more
Grāmatu es neapdomīgi aizņēmos grāmatu klubā, uzrunāja traktori nosaukumā. Mani gan cilvēki centās atrunāt, teica, ka nepatiks. Izrādās, ka viņi mani Grāmatu es neapdomīgi aizņēmos grāmatu klubā, uzrunāja traktori nosaukumā. Mani gan cilvēki centās atrunāt, teica, ka nepatiks. Izrādās, ka viņi mani pazīst labāk nekā es pats sevi.
Galvenā problēma bija saprast par ko grāmata īsti ir sarakstīta. Par divu māsu attiecībām, kara un pirmskara bērnu pasaules skatījuma un pieredzes ietekmi uz turpmāko dzīvi? Par ukraiņu tautas vēsturi iepriekšējā gadsimta laikā? Par to kā vīriešiem uz vecumu izveidojas nenoturība pret pupiem un jauniem sievišķiem? To cik grūti ir krāmēties ar saviem vecākajiem radiniekiem, kuriem laiks uz kapu, bet viņi negrib mirt?
Augstāk minētajiem jautājumiem nebūtu nekādas vainas, ja vien tas viss netiktu mēģināts pasniegt tādā nedaudz ciniskā un izsmejošā manierē. Stāstījumam ir vairāki slāņi un jau pēc pārdesmit lapaspusēm es sapratu, ka tā īsti mani nespēj uzrunāt neviens. Iespējams neesmu grāmatas auditorija. Pat izvilkumi no traktoru vēstures (tanki un traktori savulaik bija mans hobijs) mani kaitināja. Tur nebija nekādu šīs vēstures interesantu notikumi, parasts virspusējs atstāsts. visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka tulkotāja nemaz nebija iespringusi un redaktore ne tik, ne viņas zin Ļeņina darbu nosaukumu kanoniskos tulkojumus latviešu valodā un engine (domāts tanka dzinējs) pārtulkošanu par alumīnija lokomatīvi manī nobeidza visas cerības un ilūzijas.
Darba lielākais pluss ir salīdzinošais īsums, vietām joki ir patiešām labi un pirmā puse no grāmatas, kad tu vēl ceri, ka te kaut kas būs lasās diezgan jestri. Jestri lasās arī pārējā grāmata, bet tad jau ar tādu bezcerību. 5 no 10 ballēm....more
Mani vienmēr ir interesējusi šī autora daiļrade, taču reti sanāk lasīt viņa darbus. Spearpoint ir milzīga būve uz kuras laiku gaitā ir izveidojušās daMani vienmēr ir interesējusi šī autora daiļrade, taču reti sanāk lasīt viņa darbus. Spearpoint ir milzīga būve uz kuras laiku gaitā ir izveidojušās dažādas pilsētvalstis. No eņģeļiem debesīs līdz mežonīgajiem rietumiem tās piekājē. Kas un kādēļ ir uzbūvējis šo ēku jau sen ir aizmirsts. Pat par katastrofu, kura sadalīja pasauli zonās klīst vien leģendas. Viens ir skaidrs pirms vairāk nekā pieciem gadu tūkstošiem notika trakas lietas.
Galvenais varonis Quillon nav tas par kuru viņš izliekas, savas darba dienas vadot morgā. Pagātne viņu panāk, kad morgā tiek piegādāts eņģeļa līķis. Quillon saprot ir laiks pamest Spearpoint.
Sāksim ar pozitīvo. Pasaule ir labi izveidota, nu tā, ka aizrauj ar pirmajām lapaspusēm. Debesskrāpis, kas iesniedzas stratosfērā, kur dažādās tā lokācijās valda nedaudz savādāki fizikas likumi. Ja vienā vari šaut ar lāzeriem, tad citā tehnoloģijas griesti ir loks un bulta. Un ne jau tādēļ, ka cilvēki dumjāki. Galvenā varoņa ceļojums izved lasītāju cauri visām šīm vietām un nedaudz paceļ noslēpumu plīvuru, pārāk neapgrūtinot ar detaļām, lai ļasīšana nepārvērstos par senu hroniku atstāstu. Godīgi sakot, tieši pasaules dēļ es turpināju lasīt.
Varoņi ir labi izveidoti bet ne vairāk, jau no paša sākuma ir skaidrs, ka te visi ir lielākoties labie pret ļaunajiem. Tādu pustoņu īsti nebija, jā bija pašlabuma meklētāji, bet viņus motivēja nauda un vara, nevis tur kaut kādi morāli ētiskie spriedumi. arī rīcības un motīvi bija visnotaļ klišejiski. Nebija jēgas īsti nevienam pieķerties un jau no sākta gala bija skaidrs, ka diez vai no galvenās blices kāds mirs.
Pats sižets ir diezgan primitīvs kvests, kur Quillon bēgšanas laikā, šim parādās misija un visa grāmata ir viena vienīga draugu meklēšana un brīnumaina misijas turpināšana. Šī daļa bija visgarlaicīgākā. Iedomājaties tūkstošgadu vecu naidu spēj izkliedēt viens dakteris no tās pašas naidīgās teritorijas un visi pēkšņi ir gatavi nenosakāma nākotnes miera labā upurēt savas dzīvības. Saprotu, žanrs ir fantāzija ar zinātniskās fantastikas piešprici, bet varēja jau pacensties.
Otrajā sērijas grāmatā notikumi pieņem globālākus apmērus. Kā jau tas kosmiskajās operās ierasts, viss civilizācijas liktenis ir atkarīgs no pāris cilOtrajā sērijas grāmatā notikumi pieņem globālākus apmērus. Kā jau tas kosmiskajās operās ierasts, viss civilizācijas liktenis ir atkarīgs no pāris cilvēku lēmumiem. Teixcalaanli Impērija beidzot ir sastapusi sev cienīgu pretinieku, dzīvības formu, kura agresīvi uzbrūk visam dzīvajam. Impērijā atrodas cilvēki, kuri domā, ka komunikācija ir iespējama un tādēļ uz skatuves uznāk jau no iepriekšējās grāmatas pazīstamie varoņi. Trīs Jūraszāle, kā informācijas ministrijas pārstāve un Mahit Dzmare Lsel stacijas pārstāve Teixcalaanli Impērijā.
Neteikšu, ak svešo rase būtu kaut kas jauns un ģeniāls, ja lasīts šis žanrs, tad šādi alieni ir sastopami tikpat bieži kā lietus lāses lietū. Bet grāmata jau ir par komunikāciju un valodu, tādēļ noslēpumainie citplanētieši tieši šādā formā noder ļoti labi.
Centrālā tēma kolonizācija un valoda/ valoda kā kultūras sastāvdaļa ir ļoti labi parādīta. Impērijas iedzīvotājiem visi pārējie ir barbari, tādi kā cilvēkiem līdzīgas būtnes, kuras kaut kādā veidā iemācījušies viņu valodu. Ja nemāki runāt kā viņi, tad iespējams tu nemaz neesi isti cilvēks. Un jārunā ir dzejā. Bet pat ja tu runā ļoti labi un dzejā, lielākoties tevi tik un tā uztvers par barbaru. Barbarus par laimi var civilizēt tos iekarojot, vai arī vienkārši iznīcināt, lai nemaisās pa kājām. Impērija ar to ir nodarbojusies gadsimtiem. Lsel stacija daudzas paaudzes ir baidījusies, ka drīz viņi paši tiks atzīti par iekārojamu iekarojumu objektu, lai gan tajā ir vien 30000 iedzīvotāju un visa viņu kultūrtelpa ir milzīga kosmosa stacija.
Nedaudz balles noņēma visa komunikācijas pasākuma trivializēšana, visā mega impērijā neatrodas labāku lingvistu kā grāmatas varoņi. Viņi labākajā gadījumā nodarbojas ar citvalodas struktūras frekvenču analīzi, var redzēt, ka grāmatas autorei ar laiku nāca atklāsme, ka šitā nebūs aršana un ķērās klāt drastiskākiem risinājumiem.
Foršs pirmās grāmatas turpinājums, ja gribas palasīt par Romas impērijai līdzvērtīgu veidojumu kosmosā silti iesaku. Kolonizatoru kultūras ietekme uz barbariem ir aprakstīta perfekti. Tāpat kā tas cik grūti ir sadzīvot ar kaimiņu, kurš visu sev nepazīstamo uzskata par nepieņemamu un iznīcināmu. 8 no 10 ballēm....more
Šis ir no tiem autoriem, kura grāmatas esmu nopircis visas, bet izlasīt kaut kā nesanāca laiks. Reizēm notiek brīnumi un laiks pēkšņi atrodas, bija arŠis ir no tiem autoriem, kura grāmatas esmu nopircis visas, bet izlasīt kaut kā nesanāca laiks. Reizēm notiek brīnumi un laiks pēkšņi atrodas, bija arī papildus motivatori. Grāmatu klubā, kaut kas par Austrāliju un Okeāniju jāizlasa. Nolēmu ķerties klāt. Tā kā esmu arī pats bijis Jaunzēlandē trīs neeļas aktīvi ceļojot, vēlējos salīdzināt savus iespaidus ar autoru.
Par pašu grāmatu jau neko nevar sliktu teikt, jā redaktors (cītīgāks) noderētu, korektoram ar vajadzētu nedaudz atmest. bildes gribētos uzreiz tekstā, kur vieta pieminēta. Jau jau visas lapas ir no krutā papīra, tad tam nevajadzētu būt lielam šķērslim. Tas gan vairāk par formu nevis par saturu.
Saturs ir kā teikt, kā nu katrs ceļo un apraksta tā ir viņa paša darīšana un tur kaut ko kritizēt par māksliniecisko izteiksmi un emociju aprakstu ir visnotaļ lieki. Autora stāsts ir viņa stāsts, kā bija tā bija. Sākumā viņu pievīla sezonas izvēle, lietus tai pasaules pusē ir biežs ciemiņš un viņa ceļojuma laikā nudien varēja priecāties, ka vismaz sauli nedaudz redzēja. No sākuma man par tiem plūdiem, šķita, ka Žigis tā kā dramatizē, aizgāju uz vietējo periodiku nočekot ziņas. Izrādījās patiesība. Visgrūtākās bija pirmās 100 lapaspuses, ceļojums lielākoties bija braukšana cauri pilsētām, lai pa dienu paspētu aizbraukt vēl līdz kādām pilsētām, kurām izbraukt cauri. Ja kaut kur tiek piestāts, tad tas tiek aprakstīts un tiek dots neliels ieskats pilsētiņas vēsturē. Pēc pirmajām simts lapaspusēm autors redzami ierakstījās un stāstījums kļuva labāks. Diemžēl autors palaidis garām faktu, ka Wh izrunā kā F un tādējādi sev aiztaupīja veselu joku gūzmu, kur Whakatane varētu saukt par Fakatani etc.
Personīgi mani kaitināja autora morālā stāja jautājumā, vai ir obligāti jāmaksā par kādas apskates vietas biļeti. Šajā jomā man ir diametrāli pretēji uzskati, tā vieta ir jāuztur un tāpēc jāmaksā un nav tādēļ jāmēģina iešmaukt par velti. Tās vietas reāli besīja. Tad vel tā mēģināšana atrast vietu kur pagulēt mašīnā, lai nav jāmaksā par kempingu/viesnīcu/ BnB. No vienas puses par to ir sav 10% grāmatas kā pa nakti jāmostas un jāpārdislocējas un tas sūda pārdesmit AUD dēļ, katram savs. Nu un tas, ka grāmatā uzrakstīja, ka Karamea nav ko redzēt man vispār pielika punktu.
Lai nu kā tīri informatīvs gabals ar stipru emocionālo piesitienu, var stiliņš patikt, var nepatikt. Bet autors raksta par savu ceļojumu. 7 no 10 ballēm. Kad pienāķs laiks lasīšu vēl....more
Šo grāmatu man ieteica izlasīt. Jau noklausoties iespaidus par to man bija skaidrs, ka šo noteikti ir jāizlasa. Pieķēros un izlasīju vienā rāvienā. MaŠo grāmatu man ieteica izlasīt. Jau noklausoties iespaidus par to man bija skaidrs, ka šo noteikti ir jāizlasa. Pieķēros un izlasīju vienā rāvienā. Man dikti patīk fantāzijas grāmatas, kurās atrodamas lielas konspirācijas, aizraujoši piedzīvojumi, slepeni pasaules valdnieki un neganti, bet savā ziņā taisnīgi varoņi.
Kinch Na Shannack ir standarta melnmēlis no Ņēmēju (Zagļu) ģildes. Savulaik iestājies zagļu skolā, lai izmuktu no iesaukšanas goblinu karā, uzkrājis nelielu studiju kredītu, nu kuļas pa dzīvi lai to atmaksātu. Zagļu ģilde vismaz ārpusēji ir parasta piramīdas shēma, zemākie visu laiku ir parādā un maksā nākamajam līmenim un velk nožēlojamu dzīvi no viena maksājuma līdz nākamajam. Kā jau tas izglītotiem cilvēkiem augsti attīstītā kapitālismā pienākas. Taču, ja tu izsities līdz augšai tava vara ir neierobežota. Te pašrealizācija pat pieprasa, lai tu par ēdienu un sev neieciešamo nekad nemaksātu un viss tiktu nozagts. Tā nu ģildes apakšas bomžo parādu dēļ, bet augšas pašapliecināšanās. Atgriežoties pie Kinch, šis puisi zin, ka viņa dzīve iespējams nemaz nav tik gara un tādēļ ņem no tās visu ko tā piedāvā. Lielākoties orientējoties uz naudu. Un ko tu domājies! Viņš saņem piedāvājumu no kura nevar atteikties, paadīt kādu Ispanthas bruņinieci viņas ceļā uz Gigantu iekarotu valsti.
Grāmata pa lielam ir ceļojuma apraksts, kas kalpo kā Kinch pieaugšanas stāsts, par to ka reizēm pat zaglim nākas izvērtēt savas dzīves prioritātes un izvēlēties kādu citu ceļu/lojalitāti. Pasaule ir pietiekoši drūma, lai mūsu realitāte izskatītos pēc pļavas ar rozā ponijiem. Gandrīz katrs zin kādu burvestību un dzīvību var zaudēt jebkurš un jebkad. Tīri vai brīnums, ka viss te turas kopā. Ekosistēma, gan ir pietiekoši līdzīga mūsējai izņemot gigantus, kuri kaut kādā veidā apiet termodinamikas un ģeometrijas likumus.
Lai lasītājam no drūmuma nenāktos pieliet lapaspuses ar savām asarām, tas tiek pasniegts ar ironisku humoru, visi tās iedzīvotāji saprot, ka viņi dzīvo sūdīgā laikā un tādēļ dibenjoki te ir lielā cieņā. Lasītājs gribot vai negribot iepazīs dažādu tautu nenormatīvo leksiku un izteicienus kuros to pielietot.
ja piesēžas un sāk lasīt, tad būs grūti nolikt malā. Uzrakstīts ir saistoši tādēļ prātam nepietiek lāga laika lai ieciklētos uz tādām problēmām, no kurienes te rodas maģija, kas viņu kvantitizē, kā var uz vienas pasaules dzīvot vismaz trīs dažādas rases, ko nozīmē telplaika manipulācijas un citas fantāzijas grāmatām raksturīgas problēmas. 9 no 10 ballēm, noteikti lasīšu pārējās....more
Šī bija tāda mīņāšanās uz vietas, bet autoram katrs nākamais darbs, vismaz tēlu ziņā, izdodas arvien labāk. Pasaule šajā sērijā vienmēr ir bijusi izciŠī bija tāda mīņāšanās uz vietas, bet autoram katrs nākamais darbs, vismaz tēlu ziņā, izdodas arvien labāk. Pasaule šajā sērijā vienmēr ir bijusi izcila....more
Jāatzīst ka autors kārtējo reizi nelika vilties. Tāla nākotne, cilvēce sevi ir izsmēlusi, resursu nekādu dižo vairs nav, viss ir tik vienalga, ka valsJāatzīst ka autors kārtējo reizi nelika vilties. Tāla nākotne, cilvēce sevi ir izsmēlusi, resursu nekādu dižo vairs nav, viss ir tik vienalga, ka valstis savā starpā vairs pat nekaro. Bagātie dzīvo savās eigēnikas paradīzēs, metropolēs. Pārējie sitās kā var. Bet tas viss ir tikai fons stāstam. Stāsta galvenais varonis kāds E.A. Smithe ir aizlienēta persona. Precīzāk, nākotnes tehnoloģijas ļauj ja vien tev ir personas DNS un kāda dzīves perioda smadzeņu noraksts, izveidot personas kopiju miesā un garā. E.A. Smithe ir bijis rakstnieks un nu viņa kopija dzīvo bibliotēkā, trešajā plauktā. Kopā ar citiem autoriem, jo modernā bibliotēkā grāmatas nav vajadzīgas, tās katrs var izdrukāt pēc pieprasījuma, taču ja vēlies vari aiziet uz bibliotēku un paņemt pašu autoru, ne ilgāk kā uz nedēļu iemaksājot depozītu un ja vairāk par dienu jānodrošina ēdināšana. Savukārt, ja autoru pāris gadus neviens neizčeko, viņu mēģina pārdot izsolē un ja nav pircēju tad sadedzina. kloni to apzinās, bet viņi zina, ka ir tikai lietas. Kādu dienu pie mūsu autora ierodas Colette Coldbrook, lai pakonsultētos par grāmatu Murder on Mars.
Kā jau šim autoram pierasts grāmatu var izlasīt kā labu detektīvu SF žanrā, tāla nākotne, kas no ārpuses spīd un laistās, bet paskatoties dziļāk, var redzēt distopiju visā tās baisumā. Eigēnika dominē kultūrā, viss kas nav perfekts tiek noslēpts no sabiedrības acīm. Lai klonus atšķirtu no parastiem cilvēkiem, viņiem ir noteiktas disproprcijas, vai kā šīs grāmatas varonim, viņš vienmēr runā nosvērti it kā lasītu pats savu grāmatu. Policija no kriminalitātes ne ar ko neatšķiras un nauda pāri visam. Klonētajiem nepiemīt nekādas tiesības un sabiedrībā lēnām atgriežas arī pie tā ka tiesību pārāk daudz nav arī sievietēm. Šī gan ir autora vājība, parādīt sievietes vairāk kā objektus. Arī te Colette jau sākumā paziņo, ka visas sievietes ir meles un ļauj savu dzīvi vadīt citiem. Pats detektīvs ir dubulta slepkavība, noslēpumaina grāmata kas kalpo kā atslēga kaut kam. Beigās ja kādam viss nav pielecis viss tiek paskaidrots.
Taču zinot autoru, izlasot beigas man smadzenes neticēja tam ko redzēju. Viņam nekad nav skaidru beigu, tās ir vienkārša miglas pūšana acīs. Nācās iziet pastaigā un stundu visu apdomāt kārtīgi. Pirmā nodaļa noteikti ir atslēga, jo tā runā par dažādiem veidiem kā grāmatā var paslēpt informāciju, galvenais varonis pēc idejas ir grāmata. Viņam riņķī cilvēkiem vārdos ir apslēpts karsts un auksts. Grāmatas vidū ir daži dialogi, kas ir pilnīgi ne par tēmu. Skaidras atbildes man nav, bet ir viela pārdomām. Ko gan vairāk no grāmatas var vēlēties. Gan jau ka būšu spiests lasīt vēlreiz 10 no 10 ballēm....more
Kārtējā Drēzdena failu grāmata. Jāatzīst, ka uz šīm ir diezgan viegli uzsēsties, redzēs cik ilgi vajadzēs lai tiktu no šīs atkarības vaļā.
Šoreiz HarijKārtējā Drēzdena failu grāmata. Jāatzīst, ka uz šīm ir diezgan viegli uzsēsties, redzēs cik ilgi vajadzēs lai tiktu no šīs atkarības vaļā.
Šoreiz Harijam Drēzdenam viss sākas ar viena satrakota spoka nomierināšanu dzemdību namā un beidzas ar cīņu par savu dzīvību, īsti pat nesaprotot, kurš grib viņu nogalēt. Kandidātu ir tik daudz.
Pats stāsts ir detektīvs, kurš ievietots smukā fantāziju pasaulē, kurā atrodami, nekromanti, feju pasaule, vampīri, vilkači, eņģeļi, pūķi un visādi citi interesanti tēli. Harijs kā jau īsts detektīvs un vienīgais burvis visā apkaimē dzīvo no rokas mutē. Brīvā laikā piestrādā par asistentu policijas izmeklētājiem. Viņa Skallija gan saucas Mērfija un neteiksim, ka viņa ir asākais nazis atvilknē. Patiesībā viņa ir viens no tiem tēliem, kuri man nepatīk (labi, ka šajā sērijā viņa ir komā).
Harija mūža mīla ir paranormālo žurnālu reportiere, un īsti nevar saprast vai mīla ir abpusēja, jeb žurnāliste guļ ar Hariju, lai izmakšķerātu informāciju saviem rakstiem. Lieki piebilst arī viņai penālī nav visi zīmuļi, toties labi bučojas.
Mana lielākā sāpe ir tas, ka maģija, vismaz pirmajās trīs grāmatās, nekādā veidā nav strukturēta un ierobežota. Notikt var viss un fināli bieži vien ir aprakstāma - un tad Harijs ar Pēdējiem Spēkiem...
Visādi citādi jestrs piedzīvojumu gabals, kuru ir grūti nolikt malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Autoram vai arī Harijam ir tendence aprakstīt visus sieviešu dabas dotumus un šķiet, ka viņa pasaulē visām tādi ir. 8 no 10 ballēm....more
Tāda jauka vieglā fantasy grāmata. Galvenais varonis Dresdens ir burvi ar vēsturi, kādu mēs vēl neuzzinām līdz galam, bet reiz viņš ir apstākļu spiestTāda jauka vieglā fantasy grāmata. Galvenais varonis Dresdens ir burvi ar vēsturi, kādu mēs vēl neuzzinām līdz galam, bet reiz viņš ir apstākļu spiests izdarījis ko sliktu un nu pār viņu karājas Damokla zobens. Viss sākas kā parasta izmeklēšana, kur pazudis kāds burvis iesācējs, bet lēnā garā mūsu varonis arī pats nonāk nāves briesmās.
pirmajā acu uzmetienā nekas īpašs, un arī pabeidzot grāmatu nevar teikt, ka tas uzlabotos. Tāda smadzeņu košļenīte, ko palasīt, ja nevēlies lieki pārpūlēties, bet tai pat laikā labi pavadīt laiku. Noteikti lasīšu pārējās sērijas grāmatas, ceru, ka autors ar laiku atrausies arī no detektīva klišeju pamatiem un uzrakstīs ko interesantu. 7 no 10 ballēm....more
Mazā pakalniem un mežiem bagātā miestā Danvičā notiek dīvainas lietas. Pakalni dreb un runā biežāk nekā parasti un Izlasīju vēlreiz, tikai ar bildēm.
Mazā pakalniem un mežiem bagātā miestā Danvičā notiek dīvainas lietas. Pakalni dreb un runā biežāk nekā parasti un vecais Vītlijs šķiet ir sajucis prātā pavisam. Nav jau tā, ka pirms tam viņš būtu normāls. Vienu vārdu sakot, pasaule ir uz iznīcības sliekšņa tikai to neviens vēl īsti nenojauš.
Grāmatu pārlasīju tikai tādēļ, ka tiku pie šī ilustrētā izdevuma. Bildes 10 no 10....more
Grāmatas priekšvārdā ir rakstīts, ka šīs grāmatas mērķis ir interesentiem populārzinātniski un saistoši izskaidrot Zemes ģeoloģisko un dzīvības vēsturGrāmatas priekšvārdā ir rakstīts, ka šīs grāmatas mērķis ir interesentiem populārzinātniski un saistoši izskaidrot Zemes ģeoloģisko un dzīvības vēsturi nosaukumā minētajā laika periodā.
Grāmata nenoliedzami ir informācijas pārbagāta un aptver visus ģeoloģiskos laikmetus uz kuriem var attiecināt plātņu kustību. Teksts ir papildināts ar ilustrācijām kur kontinentu dreifu var aplūkot atbilstoši pēdējiem zinātniskajiem pētījumiem. Izrāvu grāmatu trīs piegājienos, neieteiktu lasīt pirms gulētiešanas, jo pats teksts, diemžēl, nav diez ko aizraujošs. Tā teikt - grūti identificēties ar varoņiem, bet, lai nebūtu pavisam garlaicīgi, izvēlējos kā grāmatas protagonistu Baltijas plātni un sekoju tās piedzīvojumiem pusmiljarda gadu garumā. Nelielu dzīvelīgumu ieviesa floras un faunas evolūcijas apraksti.
Es no grāmatas arī sagaidīju (ja jau tā reiz izdota Latvijā un latviski) nedaudz smalkāku Baltijas plātnes piedzīvojumu izklāstu. Kaut vai tos pašus banālos un triasa periodā mūsu teritoriju klāja sekla jūra, par ko liecina ... Vai arī pēdējo reizi vulkāna izvirdums Latvijā bija Ordovikā vai Silūrā par ko liecina Zūru slāņkopa. Par leduslaikmetiem Latvijā bija diezgan labi uzrakstīts, žēl, ka par agrākajiem ģeoloģiskajiem periodiem nebija vismaz kaut kas, kaut vai interesants fakts. Iespējams par kimberlīta piltuvēm bija pieminēts.
Vienu vārdu sakot lasīšana nebija nekāda pastaiga parkā, kontinentālās un okeāniskās plātnes uz Zemes ir kā sunim blusas un viņas visas griežās nemitīgā karuselī. Maiteklis- viņas to darīs vēl ilgi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gribēju vairāk par Latvijas teritoriju....more
Šī ir klasiska grāmata par grāmatām. Autors ir savācis dažādus unikālus eksemplārus no grāmatu izdevniecības vēstures un labākos no tiem apraksta šeitŠī ir klasiska grāmata par grāmatām. Autors ir savācis dažādus unikālus eksemplārus no grāmatu izdevniecības vēstures un labākos no tiem apraksta šeit.
Te nav vienkārši lielākās un mazākās grāmatas pasaulē, kā tas parasti bija manas bērnības avīzēs. Te tām ir tikai viena nodaļa, tāpat kā grāmatām, kas sarakstītas ar asinīm (Sadams Huseins izrādās ir ziedojis asinis, lai ar tām sarakstītu Korānu). Grāmatas kas ievākotas cilvēku ādā, te gan nav kaut kādi koncentrāciju nometņu stāsti, bet savulaik, pacienti gribēja, la pēc viņu nāves viņu slimības vēsture, biogrāfija, tiktu iesieti viņu ādā. Patiesībā liela aļa no foliantiem, kuri it kā iesieti cilvēku ādā, bieži vien ir parasts liellops. Tad ir nodaļa par kriptogrāfiskajām grāmatām, pirmais kas nāk prātā ir Voiničas manuskripts. Neviens vēl nav ticis skaidrībā kas tur īsti ir un kad tas radies. Tad ir vesela kaudze ar traku cilvējku pierakstiem, stenogrāfijām un velna apsēstu mūķeņu kriptētām vēstulēm.
Vienu vārdu sakot, ja interesē grāmatas, gan to attīstības līkloči gadsimtu gaitā iesaku izlasīt 10 no 10 ballēm....more
Ir OK. Diezgan labs stāstu krājums, par kādu piejūras ciemu un pilsētas jauniešu dzīvi. Stāstu kvalitāte aptver diezgan plašu spektru gan to kvalitāteIr OK. Diezgan labs stāstu krājums, par kādu piejūras ciemu un pilsētas jauniešu dzīvi. Stāstu kvalitāte aptver diezgan plašu spektru gan to kvalitātes, gan apstāstāmajās lietās. Stāsts var būt pavisam vienkāršs detektīvs ("Šis Leviatāns nav Leviatāns"), kurā viss iet pa apli un patiesībā vairāk izceļ autora izveidotās pasaules personu kolorītu, nevis nodod lasītājam kādu dziļu vēstījumu. Stāsts "Plastilīns" man paliks atmiņā ar "Atvainojiet, cienītā, vai jums nebūtu mājas bibliotēkas?". Pats stāsts gan ir par metafiziskuma meklētājiem, ēģiptologiem un cilvēkiem ar dīvainiem hobijiem, No vienas puses tāda iesmiešana par faktu izzīšanu no zila gaisa, no otras par sarežģīto piejūras ciemu dzīvi. "Plūmju vīns" šķiet sarakstīts Lokrafta darbu iespaidā, bet ielikts tepat mūsu kāpu smiltīs, tāpat kā "Iesniegums". Var jau teikt arī, ka tas ir vēstījums cik viegli jaunietim un ne tikai ir pazaudēt realitātes enkuru un aiziet plašajos nerealitātes ūdeņos. Sekas, protams, lielākoties ir sūdīgas. Stāstos autors izveido tādu kā Dizčiema lori, kur stāsti savijas savā starpā un informācija bieži vien tiek pārnest no viena otrā. Papildus bonuss, ja dzīvo Jūrmalā ir mēģinājumi atšifrēt, kas tad īsti domāts ar Centru, Hofu vai Pauguriem. Norāžu ir pārpārēm, tikai vajag atminēties, ka autora varoņu piesaiste pie realitātes nav garantēta....more
Šo grāmatu biju nopircis pirms daudz, daudz gadiem, no skata visai smuka - krāsaini ir ne tikai vāki, bet iekšā ir pat krāsaini attēli. Vispār jau es Šo grāmatu biju nopircis pirms daudz, daudz gadiem, no skata visai smuka - krāsaini ir ne tikai vāki, bet iekšā ir pat krāsaini attēli. Vispār jau es viņu savulaik nopirku, jo iepirku visu sēriju. Nu beidzot pienāca laiks viņu izlasīt.
Šī ir Mežonīgo pīrāgu trešā grāmata, kuras centrālie notikumu norisinās Baltainē. Ja paskatās uz kartes, grāmatā tā ir visnotaļ līdzīga mūsu Baltijas teritorijai. Kāds dižpīrāgs Lielais Indriķis atgriežas mājās pēc piecu gadu prombūtnes. Viņš ir nolēmis atjaunot sarautās saites ar savu māti un kā ciema kukuli atvedis divus kokosriekstus. Tomēr iecerētais neizdodas, atkalredzēšanās ar māti beidzas ar mājas nodedzināšanu un mātes atkārtotu atteikšanos no dēla. Tādi notikumi var sabendēt jebkura pīrāga pildījumu.
Lasīju tīri sportiskas intereses pēc, par grāmatas autoru man no bērnības bija palikušas labas atmiņas. Pirmās divas nemaz nelasīju, domāju, lai jau autors ieskrienas un visiem ir skaidri zināms, ka vislabākā sērijā vienmēr ir trešā grāmatas. Nepievīla, tāds Baltijas krusta karu brīvs pārstāsts, kur viss ļaunums nāk no Aivena Briesmīgā un viņa neskaitāmajiem veģu, prjaņiku un belašu karapūļiem. Baltaine pretī var likt tikai kaujās rūdītus pīrāgus, kartupeļu pankūkas, knapsieriņus un oportūnistiskos pelmeņus.
Lasot labi var pamanīt, ka autors sacenšas pats ar sevi kategorijā – pēc iespējas vairāk nosauktie miltu produkti. Skaidrs, ka tādā multipīrādziskā vidē, visus par pīrāgiem nesauks. Daļa no teksta gan ir liekvārdība, jo visu stāstu tā vienkārši varētu izstāstīt simts lappusēs, bet te jāņem vērā lasītāju auditorija. Tiem par labu nāk jaunu vārdu un izteiksmes līdzekļu iepazīšana. Arī skatoties uz Lielo Indriķi ir uzreiz skaidrs, kurš te būs uzvarētājs, un tas noteikti nebūs Aivens Briesmīgais. Indriķa varoņa ceļš ir tā teikt balstīts uz spēku. Viņa rīcībā un pildījumā, to norāda arī paša māte, vairāk ir darīt un pēc tam domāt. Visa viņa dzīve ir rādījusi, ka labs zvēliens ar vāli vienmēr ir bijis spēcīgs arguments. Taču, atgriežoties dzimtenē un redzot tās sarežģīto ģeopolitisko situāciju, pat Indriķim ar laiku pildījums sāk just, ka te kaut kas nav labi. Tas gan viņam neliegs pamēģināt standartmetodi, aplauzties un tad nodarīt lietas ar draugu palīdzību.
Grāmatā netrūkst arī rafinētas nodevības, šajā ziņā ir jāuzsaka Aivena Briesmīgā pārstāvju Baltainē izmanība. Neviens pīrāgs šiem nav par cietu, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu. Visi virsaiši, kā jau šai zemē pieņemts, labāk izvēlas pūdercukuru nekā brūkleņu zapti, un ko tur liegt, arī pats Indriķis neiztur šo pārbaudījumu. Visveiksmīgākais dibenlaižas un nodevēja lomas spēlētājs viennozīmīgi ir knapsieriņš Lurķis.
Sižets ir raibs kā zirga deķis un sadiegts kopā ir tikpat parupji, stāsta caurumi ir aizslēpti aiz no krūmiem izstumtām klavierēm. Nevar noliegt autora spēju domāt ārpus Pannas un tas nāk par labu viņa varoņiem. Ņemot vērā ka grāmata tomēr ir bērnu un pēc būtības tāds pekstiņgabals, lieku 7 no 10 ballēm. ...more
Loading...
