Ko lai saka uz riņķi vien par svarīgām lietām. Par Krievijas Ukrainas karu, par voukismu un citām aktualitātēm. Neskatoties uz grāmatas plānumu autorsKo lai saka uz riņķi vien par svarīgām lietām. Par Krievijas Ukrainas karu, par voukismu un citām aktualitātēm. Neskatoties uz grāmatas plānumu autors pamanās konstatēt vienas un tās pašas problēmas vairākas reizes. Tās tiek gari un plaši iztirzātas, apskatītas no vēsturiskiem un ne tik skatu punktiem. Bet kā tautā saka "Gudri dirst nav malku cirst!" Problēmas tiek identificētas un uz tām tiek paradīts ar pirkstu, taču konkrētus risinājumu ieteikumus no autora nesagaidīju. Iespējams, ka tas tādēļ, ka lai arī tas viss mums liekas drausmīgi aktuāls, patiesībā ir tikpat vecs kā visas cilvēces vēsture. Pasaules galu ir bijis modīgi visos laikos un tādēļ ar pēdējiem laikiem ir grūti kādu nobaidīt. Tāpat ka pārsteigt ar dziļo atklāsmi, ka uz vēsturiskiem notikumiem cilvēka prāts spēj izveidot taciņu taisnu kā saulstariņš, kas sevī ietver visas "pēcnotikuma acīmredzamos pavērsiena punktus un izšķirošos lēmumus". Bet lai tādēļ no šī pakaļprāta atvasinātu pieņēmumu, ka notikumus vairs nav iespējams ietekmēt un, ja kas ir slikti, tad viss jau par vēlu. Nevar teikt, ka nepatika, varbūt nevajadzēja lasīt visu uzreiz atstāja tādu tukšmuldēšanas (lai ar par aktuālām tēmām) pieskaņu 6 no 10 ballēm. ...more
Nebija ne vainas, iesākumā pagarš ievads makroekonomikā. Var jau saprast, autors vēlas savam lasītājam ielikt pamatus, lai šis spētu uztvert domas dziNebija ne vainas, iesākumā pagarš ievads makroekonomikā. Var jau saprast, autors vēlas savam lasītājam ielikt pamatus, lai šis spētu uztvert domas dziļumu. Visādi citādi daudz un dikti, ka bez valsts parāda pieauguma, nav iespējam valsts izaugsme, vismaz ne tik strauja kā visi vēlētos. Papildus pētīti dažādi valsts parāda blakusefekti, kā sabiedrības nevienlīdzība, inflācija iespēja nomaksāt parādus.
Kopējo secinājumu var pateikt vienā teikumā - parāds ir nepieciešams izaugsme bet viņa sabalansētības nodrošināšana ir kā žonglēšana ar nažiem....more
Ja šonedēļ nebūtu izlasījis viņa iepriekšējo grāmatu, tad vērtētu augstāk. Šajā puse ir iepriekšējās grāmatas atstāstījums (brīžiem pat liekas vārds vJa šonedēļ nebūtu izlasījis viņa iepriekšējo grāmatu, tad vērtētu augstāk. Šajā puse ir iepriekšējās grāmatas atstāstījums (brīžiem pat liekas vārds vārdā). Ceļš uz četrpadsmit astoņtūkstošniekiem autoram ir padevies varens, darbs, resursi un paša dzīve ieguldīta. Nevienam nebūtu kauns par tādu sasniegumu stāstīt. Bet tā kā visu jau biju izlasījis pirms pāris dienām, šķita ka lasu atkal to pašu grāmatu.
Šai bonusiņš bija nodaļas par himalaju virsotņu iekarošanas vēstures. Varēja iziet ekspedīcijās kopā ar Mesneru, Hilariju, poļu ziemas ekspedīciju, Malroju un citiem vairāk vai mazāk zināmiem alpīnistiem. Pat par zudušo (iespējams nekad nebijušo) padomju ekspedīciju bija pāris rindkopas. Var lasīt kā pirmo autora grāmatu nebūs ne vainas, bet ja lasīta No Shortcuts to the Top, tad labāk atturēties. 8 no 10 ballēm....more
Man grāmatas par alpīnismu patīk, kādreiz bērnībā, kad viņas tikko sāka latviski izdot, lasīju kā traks. Tagad šī interese parādās epizodiski, bet pārMan grāmatas par alpīnismu patīk, kādreiz bērnībā, kad viņas tikko sāka latviski izdot, lasīju kā traks. Tagad šī interese parādās epizodiski, bet pāris grāmatas gadā sanāk izlasīt. Ed Viesturs ir amerikāņu alpinists ar latviešu saknēm, kurš savulaik ir uzkāpis pasaules 14 augstākajās virsotnēs bez skābekļa balonu palīdzības. Kā jau redzam grāmatas nosaukumā, šis ir viņa stāsts par ceļu uz tām.
Mūsdienās šis jau vairs nav nekāds lielais sasniegums, tagad rekordi ir kļuvuši daudz specifiskāki, kā 14 virsotnes maksimāli īsā laikā utt. Ed vairāk raksta par to cik pārdomātam ir jābūt kāpienam virsotnē, kā pareizi sevi motivēt un pats galvenais kā saprast brīdi, kad pat pārsimts metrus pirms virsotnes griezties apkārt un kāpt lejā. Virsotnes iekarošana ir tikai pusceļš uz panākumu, vēl ir jātiek no kalna lejā. Grāmatā ir aprakstīti daudz gadījumi, kad veiksmīgi virsotnes iekarotāji no kalna lejā vairs netiek un paliek nosaluši tās piekājē, par brīdinājumu citiem. Grāmatas autors kā redzams nosalis kalnā nav, pat vairāk viņš nekad dzīvē savas karjeras laikā nav nosaldējis nevienu pirkstu, kas šāda kalibra alpīnistiem jau ir sasniegums pats par sevi.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, sarakstīts kā dzīva cilvēka stāstījums par saviem piedzīvojumiem un dzīvi. Autors neatstāj augstprātīga cilvēka iespaidu, šķiet, ka ir pat pārāk pieticīgs un lieliski apzinās riskus, kurus viņa bija jāpārvar, lai sasniegtu 14 virsotnes. ...more
Grāmatu es neapdomīgi aizņēmos grāmatu klubā, uzrunāja traktori nosaukumā. Mani gan cilvēki centās atrunāt, teica, ka nepatiks. Izrādās, ka viņi mani Grāmatu es neapdomīgi aizņēmos grāmatu klubā, uzrunāja traktori nosaukumā. Mani gan cilvēki centās atrunāt, teica, ka nepatiks. Izrādās, ka viņi mani pazīst labāk nekā es pats sevi.
Galvenā problēma bija saprast par ko grāmata īsti ir sarakstīta. Par divu māsu attiecībām, kara un pirmskara bērnu pasaules skatījuma un pieredzes ietekmi uz turpmāko dzīvi? Par ukraiņu tautas vēsturi iepriekšējā gadsimta laikā? Par to kā vīriešiem uz vecumu izveidojas nenoturība pret pupiem un jauniem sievišķiem? To cik grūti ir krāmēties ar saviem vecākajiem radiniekiem, kuriem laiks uz kapu, bet viņi negrib mirt?
Augstāk minētajiem jautājumiem nebūtu nekādas vainas, ja vien tas viss netiktu mēģināts pasniegt tādā nedaudz ciniskā un izsmejošā manierē. Stāstījumam ir vairāki slāņi un jau pēc pārdesmit lapaspusēm es sapratu, ka tā īsti mani nespēj uzrunāt neviens. Iespējams neesmu grāmatas auditorija. Pat izvilkumi no traktoru vēstures (tanki un traktori savulaik bija mans hobijs) mani kaitināja. Tur nebija nekādu šīs vēstures interesantu notikumi, parasts virspusējs atstāsts. visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka tulkotāja nemaz nebija iespringusi un redaktore ne tik, ne viņas zin Ļeņina darbu nosaukumu kanoniskos tulkojumus latviešu valodā un engine (domāts tanka dzinējs) pārtulkošanu par alumīnija lokomatīvi manī nobeidza visas cerības un ilūzijas.
Darba lielākais pluss ir salīdzinošais īsums, vietām joki ir patiešām labi un pirmā puse no grāmatas, kad tu vēl ceri, ka te kaut kas būs lasās diezgan jestri. Jestri lasās arī pārējā grāmata, bet tad jau ar tādu bezcerību. 5 no 10 ballēm....more
Mani vienmēr ir interesējusi šī autora daiļrade, taču reti sanāk lasīt viņa darbus. Spearpoint ir milzīga būve uz kuras laiku gaitā ir izveidojušās daMani vienmēr ir interesējusi šī autora daiļrade, taču reti sanāk lasīt viņa darbus. Spearpoint ir milzīga būve uz kuras laiku gaitā ir izveidojušās dažādas pilsētvalstis. No eņģeļiem debesīs līdz mežonīgajiem rietumiem tās piekājē. Kas un kādēļ ir uzbūvējis šo ēku jau sen ir aizmirsts. Pat par katastrofu, kura sadalīja pasauli zonās klīst vien leģendas. Viens ir skaidrs pirms vairāk nekā pieciem gadu tūkstošiem notika trakas lietas.
Galvenais varonis Quillon nav tas par kuru viņš izliekas, savas darba dienas vadot morgā. Pagātne viņu panāk, kad morgā tiek piegādāts eņģeļa līķis. Quillon saprot ir laiks pamest Spearpoint.
Sāksim ar pozitīvo. Pasaule ir labi izveidota, nu tā, ka aizrauj ar pirmajām lapaspusēm. Debesskrāpis, kas iesniedzas stratosfērā, kur dažādās tā lokācijās valda nedaudz savādāki fizikas likumi. Ja vienā vari šaut ar lāzeriem, tad citā tehnoloģijas griesti ir loks un bulta. Un ne jau tādēļ, ka cilvēki dumjāki. Galvenā varoņa ceļojums izved lasītāju cauri visām šīm vietām un nedaudz paceļ noslēpumu plīvuru, pārāk neapgrūtinot ar detaļām, lai ļasīšana nepārvērstos par senu hroniku atstāstu. Godīgi sakot, tieši pasaules dēļ es turpināju lasīt.
Varoņi ir labi izveidoti bet ne vairāk, jau no paša sākuma ir skaidrs, ka te visi ir lielākoties labie pret ļaunajiem. Tādu pustoņu īsti nebija, jā bija pašlabuma meklētāji, bet viņus motivēja nauda un vara, nevis tur kaut kādi morāli ētiskie spriedumi. arī rīcības un motīvi bija visnotaļ klišejiski. Nebija jēgas īsti nevienam pieķerties un jau no sākta gala bija skaidrs, ka diez vai no galvenās blices kāds mirs.
Pats sižets ir diezgan primitīvs kvests, kur Quillon bēgšanas laikā, šim parādās misija un visa grāmata ir viena vienīga draugu meklēšana un brīnumaina misijas turpināšana. Šī daļa bija visgarlaicīgākā. Iedomājaties tūkstošgadu vecu naidu spēj izkliedēt viens dakteris no tās pašas naidīgās teritorijas un visi pēkšņi ir gatavi nenosakāma nākotnes miera labā upurēt savas dzīvības. Saprotu, žanrs ir fantāzija ar zinātniskās fantastikas piešprici, bet varēja jau pacensties.
Otrajā sērijas grāmatā notikumi pieņem globālākus apmērus. Kā jau tas kosmiskajās operās ierasts, viss civilizācijas liktenis ir atkarīgs no pāris cilOtrajā sērijas grāmatā notikumi pieņem globālākus apmērus. Kā jau tas kosmiskajās operās ierasts, viss civilizācijas liktenis ir atkarīgs no pāris cilvēku lēmumiem. Teixcalaanli Impērija beidzot ir sastapusi sev cienīgu pretinieku, dzīvības formu, kura agresīvi uzbrūk visam dzīvajam. Impērijā atrodas cilvēki, kuri domā, ka komunikācija ir iespējama un tādēļ uz skatuves uznāk jau no iepriekšējās grāmatas pazīstamie varoņi. Trīs Jūraszāle, kā informācijas ministrijas pārstāve un Mahit Dzmare Lsel stacijas pārstāve Teixcalaanli Impērijā.
Neteikšu, ak svešo rase būtu kaut kas jauns un ģeniāls, ja lasīts šis žanrs, tad šādi alieni ir sastopami tikpat bieži kā lietus lāses lietū. Bet grāmata jau ir par komunikāciju un valodu, tādēļ noslēpumainie citplanētieši tieši šādā formā noder ļoti labi.
Centrālā tēma kolonizācija un valoda/ valoda kā kultūras sastāvdaļa ir ļoti labi parādīta. Impērijas iedzīvotājiem visi pārējie ir barbari, tādi kā cilvēkiem līdzīgas būtnes, kuras kaut kādā veidā iemācījušies viņu valodu. Ja nemāki runāt kā viņi, tad iespējams tu nemaz neesi isti cilvēks. Un jārunā ir dzejā. Bet pat ja tu runā ļoti labi un dzejā, lielākoties tevi tik un tā uztvers par barbaru. Barbarus par laimi var civilizēt tos iekarojot, vai arī vienkārši iznīcināt, lai nemaisās pa kājām. Impērija ar to ir nodarbojusies gadsimtiem. Lsel stacija daudzas paaudzes ir baidījusies, ka drīz viņi paši tiks atzīti par iekārojamu iekarojumu objektu, lai gan tajā ir vien 30000 iedzīvotāju un visa viņu kultūrtelpa ir milzīga kosmosa stacija.
Nedaudz balles noņēma visa komunikācijas pasākuma trivializēšana, visā mega impērijā neatrodas labāku lingvistu kā grāmatas varoņi. Viņi labākajā gadījumā nodarbojas ar citvalodas struktūras frekvenču analīzi, var redzēt, ka grāmatas autorei ar laiku nāca atklāsme, ka šitā nebūs aršana un ķērās klāt drastiskākiem risinājumiem.
Foršs pirmās grāmatas turpinājums, ja gribas palasīt par Romas impērijai līdzvērtīgu veidojumu kosmosā silti iesaku. Kolonizatoru kultūras ietekme uz barbariem ir aprakstīta perfekti. Tāpat kā tas cik grūti ir sadzīvot ar kaimiņu, kurš visu sev nepazīstamo uzskata par nepieņemamu un iznīcināmu. 8 no 10 ballēm....more
Šis ir no tiem autoriem, kura grāmatas esmu nopircis visas, bet izlasīt kaut kā nesanāca laiks. Reizēm notiek brīnumi un laiks pēkšņi atrodas, bija arŠis ir no tiem autoriem, kura grāmatas esmu nopircis visas, bet izlasīt kaut kā nesanāca laiks. Reizēm notiek brīnumi un laiks pēkšņi atrodas, bija arī papildus motivatori. Grāmatu klubā, kaut kas par Austrāliju un Okeāniju jāizlasa. Nolēmu ķerties klāt. Tā kā esmu arī pats bijis Jaunzēlandē trīs neeļas aktīvi ceļojot, vēlējos salīdzināt savus iespaidus ar autoru.
Par pašu grāmatu jau neko nevar sliktu teikt, jā redaktors (cītīgāks) noderētu, korektoram ar vajadzētu nedaudz atmest. bildes gribētos uzreiz tekstā, kur vieta pieminēta. Jau jau visas lapas ir no krutā papīra, tad tam nevajadzētu būt lielam šķērslim. Tas gan vairāk par formu nevis par saturu.
Saturs ir kā teikt, kā nu katrs ceļo un apraksta tā ir viņa paša darīšana un tur kaut ko kritizēt par māksliniecisko izteiksmi un emociju aprakstu ir visnotaļ lieki. Autora stāsts ir viņa stāsts, kā bija tā bija. Sākumā viņu pievīla sezonas izvēle, lietus tai pasaules pusē ir biežs ciemiņš un viņa ceļojuma laikā nudien varēja priecāties, ka vismaz sauli nedaudz redzēja. No sākuma man par tiem plūdiem, šķita, ka Žigis tā kā dramatizē, aizgāju uz vietējo periodiku nočekot ziņas. Izrādījās patiesība. Visgrūtākās bija pirmās 100 lapaspuses, ceļojums lielākoties bija braukšana cauri pilsētām, lai pa dienu paspētu aizbraukt vēl līdz kādām pilsētām, kurām izbraukt cauri. Ja kaut kur tiek piestāts, tad tas tiek aprakstīts un tiek dots neliels ieskats pilsētiņas vēsturē. Pēc pirmajām simts lapaspusēm autors redzami ierakstījās un stāstījums kļuva labāks. Diemžēl autors palaidis garām faktu, ka Wh izrunā kā F un tādējādi sev aiztaupīja veselu joku gūzmu, kur Whakatane varētu saukt par Fakatani etc.
Personīgi mani kaitināja autora morālā stāja jautājumā, vai ir obligāti jāmaksā par kādas apskates vietas biļeti. Šajā jomā man ir diametrāli pretēji uzskati, tā vieta ir jāuztur un tāpēc jāmaksā un nav tādēļ jāmēģina iešmaukt par velti. Tās vietas reāli besīja. Tad vel tā mēģināšana atrast vietu kur pagulēt mašīnā, lai nav jāmaksā par kempingu/viesnīcu/ BnB. No vienas puses par to ir sav 10% grāmatas kā pa nakti jāmostas un jāpārdislocējas un tas sūda pārdesmit AUD dēļ, katram savs. Nu un tas, ka grāmatā uzrakstīja, ka Karamea nav ko redzēt man vispār pielika punktu.
Lai nu kā tīri informatīvs gabals ar stipru emocionālo piesitienu, var stiliņš patikt, var nepatikt. Bet autors raksta par savu ceļojumu. 7 no 10 ballēm. Kad pienāķs laiks lasīšu vēl....more
Loading...
