Tabora gaisma

Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie pareizrakstības principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, izlabojot pareizrakstības kļūdas. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Tabora gaisma, saskaņā ar Jaunās Derības tekstiem, ir noslēpumaina Dievišķa gaisma Jēzus Kristus Apskaidrošanās mirklī.

Tabora gaisma aprakstīta visos sinoptiskajos evaņģēlijos:

«Un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.» (Bībele, Mateja evaņģēlijs, 17:2)

«Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt.» (Bībele, Marka evaņģēlijs, 9:3)

«Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas.» (Bībele, Lūkas evaņģēlijs, 9:29)

14. gadsimtā Atona kalnā un vēlāk arī visā grieķu baznīcā parādījās teoloģiski filozofiskais strīds jautājumā par „gudro” lūgšanu un neradīto gaismu. Starp Kalabrijas Varlāmu, Ņikiforu Gregoriju, Ankindinu, no vienas puses, un hēsihastu praksi atdzīvinājušo Sinajas Gregorija, piekritējiem: Palamas Gregoriju, mūku Dāvidu, Nikajas Teofanu, Kavasila Nikolaju un patriarhiem — Kallistu un Filofeju — no otras. Pēdējie pozicionēja sevi kā „gudras” mācības — īpaša veida lūgšanu kontemplācijas un hēsihasma patiesos aizstāvjus. Taču ideālisti, starp kuriem bija arī hēsihasti, atšķirībā no palamītiem, nespēja pieņemt, ka Palamas piekritēji (palamīti) sašķeļ hēsihastus. Baidoties no vienotības ar katoļiem, viņi spēja ievilkt daļu hēsihastu cīņā pret zilotiem un slāviem, kuri bija osmaņu pusē. Tam pateicoties, osmaņi bija sākuši iekārot Balkānu pussalu.

Hēsihasti uzskatīja, ka viņu lūgšanas ved pie tiešās saiknes ar Dievu, kuru laikā cilvēks redz Dievišķo gaismu (krievu: Свет присносущный — Dievišķā spēka, jeb Dievišķās enerģijas vizuālo izteiksmi Viņa darbības radītajā pasaulē. Tieši šo neradīto gaismu redzēja apustuļi Tabora kalnā Jēzus Kristus apskaidrošanās mirklī, kad atklājās Viņa Dievišķā godība. Tabora neradītās gaismas jautājums jeb Dievišķās enerģijas neradība bija principiāli svarīgs jautājumā par iespēju komunicēt ar nemainīgo Dievu, lai arī ne tieši, bet caur Viņa enerģiju, kuru, kā mācīja Palama, kaut viņa arī nav daļa no Dieva būtības, arī varēja saukt par Dievu.

1351. gadā šī mācība tika apstiprināta Konstantinopoles pareizticīgo koncilā^[1]. Šī koncila lēmumi anatēmu veidā iegāja grieķu Gavēņa Triodē^[2][3] un tika lasīti Pareizticīgo Svinību Nedēļā. Vēl īsāk, tēžu veidā, šo doktrīnu aprakstījis krievu filozofs A. Losevs. Pēc Loseva formulējuma mācības jēga par svētību Pareizticīgajā baznīca ir tāda: Dievs — ir ne tikai dievišķā būtība, bet arī Dievišķās būtības enerģija;

1. Tabora gaisma nav ne Dieva būtība, ne radība, bet būtības enerģija.
2. Enerģijas būtība ir neatdalāma no būtības un nesavienojama ar to.
3. Būtības enerģija ir neradīta.
4. Būtības enerģija neienes atdalīšanās paša būtībā un nepārkāpj tās vienkaršību.
5. Vārds „Dievība” pieder ne tikai Dieva būtībai, bet arī enerģijai, ta ir Dieva enerģija, arī ir pats Dievs.
6. Pie Dieva būtības radība nevar piedalīties, pie Dieva enerģijas — var.

Kalabrijas Varlāms uzskatīja Dieva apceri par nepareizticīgo lietu, sauca hēsihastus par messaliāņiem un maldu mācītājiem, izsmejot pozu, kurā hēsihasti iegrima lūgšanā: viņi bieži lūdzās sēžot, saliecoties uz priekšu. Varlāms atzina Tabora kalna gaismu par gaismu, kas radīta apustuļu izglītītošanai un izzudušo bez pēdām. Viņš sprieda pēc siloģizma: viss redzamais — radīts, Tabora kalna gaisma bija redzama, tātad tā ir radīta. Tāpēc hēsihastu svētapcere ir mānīga, nekāda reāla saskare ne tikai ar Dievu, bet arī ar Dievišķo enerģiju nav sasniedzama.

Pēc Varlāma sakāves strīdi turpinājās. Par nākamo antipalamītu grupas līderi kļuva Akindins, pret kuru arī tika sasaukti koncili 1347. un 1351. gados.

Cīņa par pārmaiņām Bizantijas imperatora tronī un baznīcu apvienošanās mēģinājumos turpinājas ilgi un stūrgalvīgi (koncili 1341., 1347., 1351., un 1352. gadā), un beidzās ar Palamas Gregorija grupas uzvaru, jau pēc viņa nāves. 1368. gadā koncilā svēto tēvu materiālismu atkal atjaunojošā Palamas Gregorija mācība tika atzīta par īsti pareizticīgu, un viņš pats tika kanonizēts. Kopš tiem laikiem grieķu baznīcās Palamas Gregorijs tiek pielūgts kā Svētais tēvs, un ideālisms tika atkārtoti noliegts. Tā izplatīšana teoloģiskos darbos tika aizliegta.

Lielākā daļa dokumentu un sacerējumu gan no vienas, gan otras puses vēl nav izdoti: no 60 tiem piederīgiem Svēta Palamas Gregorija sacerējumiem ir publicēts tikai viens — grieķu: Θεοφάνης.

Antipalamītu (viņus dažreiz dēvē arī par varlamītiem, pēc pirmā no viņiem vārda — Varlāms) un palamītu uzskati par cīņu ir dažādi: I. J. Troickijs, P. V. Bezobrazovs, A. S. Lebedevs uzskata to par antipalamītu realizēto cīņu starp balto un melno garīdzniecību ta saukta arsenītu lietā, kas izpaudās vēl XIII. gadsimtā; F. I. Uspenskijs redz tajā aristoteliķu cīņu ar neoplatoniķiem un pietuvina hēsihastus pie dievamīļiem, uzskatot palamītus nevis par materiālistiem, bet par Aristoteļa piekritējiem. Tāpat kā materiālisti viņi par pamatbūtību uzskatīja materiālo, bet turklāt ignorējot arī Palamas teikto par Svēto Trijādību pirms mužīgās esamības un viņas nebūtību. K.Radčenko saskata šeit rietumracionālistiskās sholastikas cīņā ar austrumu mistiku.

Kaut kas palamītu mācībā ir līdzīgs ar Rietumeropas mistiķu Erigēna un Ekharta mācībām. Viņu mācība iegāja mūku kolekcijā Philokalia („Labestība”), un visspēcīgāk izpaudās Sorkijas Nīla mācībā Krievzemē, skitu dzīves stila pamatlicējā. No pareizticīgajām baznīcām nepalamītu hēsihasms saglabājies tikai Gruzijas baznīcā.

• Игум. Модест, Св. Григорий Палама (Киев, 1860)
• Ф. И. Успенский, Очерки по истории Византийской образованности (СПб., 1892)
• Krumbacher, Geschichte der byzantinischen Literatur (Мюнхен, 1891, 100—105)
• Радченко, Религиозное и литературное движение в Болгарии в эпоху перед турецким завоеванием (Киев, 1898)
• Сырку, К истории исправления книг в Болгарии в XIV веке (СПб., 1899).
• Фаворский свет // Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона: В 86 томах (82 т. и 4 доп.). — СПб., 1890—1907.
• https://iconreader.wordpress.com/2011/08/06/transfiguration-icon-the-event-and-the-process/