Livingstona sala
| Livingstona sala | |
|---|---|
 Livingstona salas ainava | |
| Ģeogrāfija | |
 | |
| Izvietojums | Antarktika |
| Koordinātas | 62°36′0″S 60°30′0″W / 62.60000°S 60.50000°WKoordinātas: 62°36′0″S 60°30′0″W / 62.60000°S 60.50000°W |
| Arhipelāgs | Dienvidšetlendas salas |
| Platība | 974 km² |
| Garums | 73 km |
| Platums | 34 km |
| Augstākais kalns |
Frīzlends 1700 m |
| Administrācija | |
.svg){kind=small} Antarktika | |
| Pretenzija |
Britu Antarktiskā teritorija, Argentīnas Antarktīda, Čīles Antarktiskā teritorija |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
 Livingstona sala Vikikrātuvē | |
Livingstona sala (angļu: Livingston Island, spāņu: Isla Livingston) ir sala Dienvidšetlendas salu arhipelāgā Antarktikā, otra lielākā arhipelāga sala. Izvietojusies arhipelāga vidusdaļā. Ap 3 km platais Makfārleina šaurums ziemeļaustrumos to atdala no Griničas salas, bet Mortona šaurums rietumos — no Snovas salas. Lielāko daļu salas teritorijas klāj ledājs, kurā paceļas vairākas klinšainas smailes. Salas dienvidaustrumos ir Tangras kalnu masīvs, kurā izvietojusies salas augstākā smaile Frīzlends (1650 m).[1] Krasti roboti, daudz līču un pussalu. Lielākie līči ir Mūnbejs salas austrumos, Hīro līcis — ziemeļos un Volkera līcis un Sautbejs — dienvidos. Piekrastē daudz nelielu saliņu, lielākās no kurām ir Hāfmūna, Desoleišena un Ragida. Salas rietumos plaša no ledus brīva Baiersa pussala.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Salu 1819. gada 19. februārī atklāja britu kapteinis Viljams Smits ar kuģi Williams, kurš ceļā no Buenosairesas uz Valparaiso apkuģoja Hornas ragu un ceļavēja meklējumos novirzījās pārāk tālu uz dienvidiem, kur 62° dienvidu platumā un 60° rietumu garumā ieraudzīja līdz tam nezināmu zemi (Livingstona salas ziemeļaustrumu galu — tagadējo Viljama ragu), bet krastā tur neizkāpa. Tā bija pirmā cilvēku atklātā cietzeme Antarktikā. Salu aptuveni nokartēja Smits tā paša gada oktobrī, Edvards Brensfīlds 1820. gada janvārī un Krievijas Antarktiskā ekspedīcija Fabiāna fon Belinshauzena vadībā 1821. gada janvārī. Sākotnēji saukta par Frīzlendu (Frieseland, Freesland, Freeseland — ‘sala zeme’) vai Smoļenskas salu (остров Смоленск), bet vēlāk pārdēvēta tagadējā vārdā, domājams, par godu britu kapteinim Endrū Livingstonam (Andrew Livingston) no Glāzgovas, kurš devis ievērojamu ieguldījumu kuģošanas norādījumu sagatavošanā Atlantijas okeāna dienviddaļai.[2] 19. gadsimta sākumā Livingstona salu un tās apkārtni intensīvi ekspluatēja britu un amerikāņu roņu mednieki, kas devuši nosaukumus lielākajai daļai piekrastes objektu.[3]
Pētniecība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Nosaukums | Valsts | Novietojums | Statuss | Darbības gadi |
|---|---|---|---|---|
| Akademija |  Bulgārija
|
Tangras kalni | lauka nometne | 2004— |
| Baiersa[4] |  Spānija
|
Baiersa pussala | lauka nometne | 2001— |
| Giljermomanna |  Čīle
|
Širefa rags | vasaras | 1990— |
| Huankarlosa I | Spānija
|
Hērda pussala | vasaras | 1988— |
| Kamara |  Argentīna
|
Hāfmūna | vasaras | 1953— |
| Keipširefa |  ASV
|
Širefa rags | lauka nometne | 1996— |
| Livingstona | Argentīna
|
Baiersa pussala | lauka nometne | 1957— |
| Sveti Klimenta Ohridski | Bulgārija
|
Hērda pussala | vasaras | 1988— |
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ South Shetland Islands. Scale 1:200 000. BAS, Cambridge, UK 2008
- ↑ SCAR Composite Gazetteer
- ↑ «Management Plan for Antarctic Specially Protected Area No. 149 CAPE SHIRREFF AND SAN TELMO ISLAND, LIVINGSTON ISLAND,SOUTH SHETLAND ISLAND». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijā.
- ↑ La Península Byers
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ivanov, L. General Geography and History of Livingston Island. In: Bulgarian Antarctic Research: A Synthesis. Eds. C. Pimpirev and N. Chipev. Sofia: St. Kliment Ohridski University Press, 2015. pp. 17-28. ISBN 978-954-07-3939-7
- Ivanov, L.L. Livingston Island: Tangra Mountains, Komini Peak, west slope new rock route; Lyaskovets Peak, first ascent; Zograf Peak, first ascent; Vidin Heights, Melnik Peak, Melnik Ridge, first ascent. The American Alpine Journal, 2005. pp. 312-315.
- Gildea, D. Mountaineering in Antarctica: complete guide: Travel guide. Primento and Editions Nevicata, 2015. ISBN 978-2-51103-136-0