Leipcigas kauja
| Leipcigas kauja | |||||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Daļa no Napoleona kariem un Sestās koalīcijas kara | |||||||||
 Glezna, kurā attēloti krievu, austriešu un prūšu karaspēks pie Leipcigas | |||||||||
| |||||||||
| Karotāji | |||||||||
|
| ||||||||
| Komandieri un līderi | |||||||||
 Aleksandrs I Kārlis Filips Gebhards Līberehts fon Blihers  Kārlis XIV Juhans |
 Napoleons Bonaparts.svg){kind=small} Nikolas Udino  Juzefs Poņatovskis  Joahims Mirats | ||||||||
| Spēks | |||||||||
|
16.–17. oktobrī: 365 000 vīru |
16.–17. oktobrī: 195 000 vīru | ||||||||
| Zaudējumi | |||||||||
| 54 000 nogalināto un pazudušo[1] | 73 000 nogalināto un gūstā kritušo | ||||||||
Leipcigas kauja [2](franču: Bataille de Leipzig), arī Tautu kauja (vācu: Völkerschlacht bei Leipzig, krievu: Битва народов), bija nozīmīga kauja pret Napoleona Bonaparta spēkiem, kas norisinājās no 1813. gada 16. oktobra līdz 19. oktobrim. Kauja norisinājās Saksijas Karalistē, pie Leipcigas. Tajā Sestā koalīcija (Krievijas Impērija, Austrijas Impērija, Prūsijas Karaliste un Zviedrija) pieveica Napoleona spēkus un pēc kaujas Napoleons zaudēja kontroli pār teritorijām uz austrumiem no Reinas. Pēc kaujas beidza pastāvēt arī Reinas konfederācija.
Kaujas iznākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Karojošo pušu zaudējumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Francijas armija pēc aptuvenām aplēsēm Leipcigas kaujā zaudēja 70-80 tūkstošus karavīru, no kuriem aptuveni 40 tūkstoši tika nogalināti vai ievainoti, 15 tūkstoši krita gūstā, vēl 15 tūkstoši sagūstīti slimnīcās un līdz 5 tūkstošiem sakšu pārgāja sabiedroto pusē[3]. Pēc franču vēsturnieka T. Lenca domām, Napoleona armijas zaudējumi sasniedza 70 tūkstošus nogalināto, ievainoto un gūstekņu, vēl 15-20 tūkstoši vācu karavīru pārgāja sabiedroto pusē. Papildus kaujas zaudējumiem atkāpušās armijas karavīru dzīvības prasīja tīfa epidēmija. Ir zināms, ka Napoleons spēja atvest uz Franciju tikai aptuveni 40 tūkstošus karavīru[4]. Starp bojāgājušajiem bija arī maršals Juzefs Poņatovskis (Polijas karaļa Staņislava Augusta brāļadēls), kurš maršala zizli saņēma tikai divas dienas pirms liktenīgās kaujas[5]. Sabiedrotie ieguva arī 325 lielgabalus kā trofejas pēc kaujas.
Sabiedroto zaudējumi sasniedza līdz 54 tūkstošiem nogalināto un ievainoto, no kuriem līdz 23 tūkstošiem bija krievu, 16 tūkstošiem prūšu, 15 tūkstošiem austriešu un 180 zviedru karavīri.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «The Campaigns of Napoleon». Weidenfeld and Nicolson. 1966. gada 31. aug. – caur Internet Archive.
- ↑ «Battle of Leipzig ‑ 1813, Map & Summary». HISTORY. 2023. gada 31. jūl.
- ↑ 3,0 3,1 Loraine Petre F. Napoleon’s last campaign in Germany 1813. — London, 1974. — P. 382—383; Чандлер Д. Военные кампании Наполеона. — М, 1999. — С. 569.
- ↑ Эрнест Лависс, Альфред Рамбо. Глава IX. Поход в Россию. Гибель Великой армии. 1812 / Том 2. Часть 2. Время Наполеона I. 1800—1815 // ИСТОРИЯ XIX ВЕКА. Яков Кротов. Путешествие по времени.
- ↑ Scott Bowden. Napoleon’s Grande Armee of 1813. — Chicago: Emperor's Press, 1990.
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Leipcigas kauja" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Leipcigas kauja.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|