Johanness Keplers (Johannes Kepler, Ioannes Keplerus; dzimis 1571. gada 27. decembrī, miris 1630. gada 15. novembrī) bija vācu astronoms, astrologs un matemātiķis, kā arī viena no centrālajām figūrām 17. gadsimta zinātniskajā revolūcijā. Viņš vislabāk ir zināms kā planētu kustības likumu atklājējs. Šie likumi, kuri tiek saukti par Keplera likumiem, ir aprakstīti viņa darbos Astronomia nova, Harmonices Mundi un Epitome of Copernican Astrononomy. Šie darbi deva arī Īzaka Ņūtonam pamatu universālās gravitācijas teorijas izveidē.
Keplers tiek saukts arī par pirmo zinātnisko astrofiziķi, kā arī pēdējo nopietno astrologu. Pēc pārliecības Keplers bija pitagoriešu mistiķis.
Keplers pasniedza matemātiku Lincā, Benātkos pie Jizeras bija Tiho Brahes asistents, imperatora Rūdolfa II galma matemātiķis, ģenerāļa Vallenšteina galma astrologs. Veicis fundamentālus atklājumus optikā, pilnveidojot laikabiedra Galileo Galileja teleskopu. 1604. gadā novēroja supernovu mūsu galaktikā, pierādīdams, ka kosmoss nav nemainīgs.
Keplera vārdā nosaukti Mēness un Marsa krāteri, asteroīds, Lincas Universitāte. 2009. gadā NASA palaida orbītā ap Sauli Keplera orbitālo observatoriju (Kepler Space Observatory) ārpussaulessistēmas planētu meklēšanai.
- Mysterium Cosmographicum, 1596
- Astronomia nova, 1609
- Harmonice Mundi, 1619
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Johanness Keplers.
