Ginki
| Ginki | |
|---|---|
 Ginka lapas | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Tips | Ginki (Ginkgophyta) |
| Klase | Ginku klase (Ginkgoopsida) |
| Rinda | Ginku rinda (Ginkgoales) |
| Dzimta | Ginku dzimta (Ginkgoaceae) |
| Ģints | Ginki (Ginkgo) |
| Iedalījums | |
 Ginki Vikikrātuvē | |
Ginki (Ginkgo) ir ginku klases augi. Tās pārstāvji ir zināmi jau no perma perioda sākuma. Mezozoja ērā no triasa līdz juras perioda beigām šīs klases augi bija plaši izplatīti visās pasaules daļās, pat tagadējos ziemeļu polārajos apgabalos. Krīta perioda beigās un it īpaši terciāra laikā klases pārstāvji sāka izmirt. Vēl samērā nesen ginks bija izplatīts arī Eiropā, bet līdz ar ledus laikmeta iestāšanos tas no Eiropas pazuda. Mūsdienās ir saglabājusies viena relikta ģints (Ginkgo), kuras pārstāvji zināmi jau no triasa.
Vienīgais mūsdienu reliktais pārstāvis ir divdaivu ginks (Ginkgo biloba). Divdaivu ginks ir diezgan paliels koks 20-30m augstumā un ap 3m diametrā. Jaunie koki veido piramidālu vainagu. Sānu zari savienoti ar stumbru gandrīz taisnā leņķī. Stumbra pamatmasu, līdzīgi skuju kokiem, veido koksne. Serde samērā neattīstīta. Miza diezgan plāna. Atšķirībā no skuju kokiem, ginks neveido sveķus. Dzinumi ir divējādi: garvasas ar retām lapām un īsvasas ar 5-7 lapu pušķi galā. Lapas ir vēdekļveida ar dihotomu dzīslojumu un garu kātu. Garvasu lapas biežāk dalītas divās daivās, bet īsvasu lapas ir veselas, ar viļņainu augšmalu. Rudenī ginks met lapas.
Ginks ir divmāju koks. Tā vīrišķie un sievišķie reproduktīvie orgāni veidojas uz dažādiem kokiem. Dārznieki gan iemanās piepotēt vīrišķos un sievišķos dzinumus uz viena koka. Labvēlīgos apstākļos tie sāk veidot sporas un sēklas apmēram 25-30 gadu vecumā. Līdz tam laikam nav iespējams noteikt koka dzimumu. Vīrišķie čiekuri (strobili) veidojas lapu žāklēs īsvasu galotnēs. Mikrosporofils sastāv no tieva kātiņa, kuram galā ir sora. Sora parasti sastāv no diviem nokareniem mikrosporangijiem, kas atveras ar garenisku plaisu. Arī sievišķie čiekuri (strobili) veidojas lapu žāklēs īsvasu galotnēs. Katrā čiekurā ir tikai 2 sēklaizmetņi, kas atrodas dihotomiski zarota kāta galā. Tāpat, kā cikadejas, ginks apaugļojas ar spermatozoīdiem. Spermatozoīdi ir kustīgi, un pārvietojas citoplazmā ar spirāliski sakārtotu vicu palīdzību. Šī īpatnība atšķir ginkus un cikadejas no citu augu apaugļošanās veidiem. To 1896. gadā atklāja japāņu pētnieks S. Hiraze. No sievišķā čiekura diviem sēklaizmetņiem par sēklu parasti attīstās tikai viens. Nogatavojušās ginka sēklas apvalka ārējā kārta (sarkotesta) ir sulīga, bet iekšējā (sklerotesta) — cieta. Dabā ginka sēklas saglabā dīgtspēju apmēram gadu, ja tās atrodas pietiekoši mitrā substrātā.
Savvaļā ginks aug Rietumķīnas kalnos, bet plaši tiek kultivēts Ķīnā un Japānā tempļu birzīs. Vietējie iedzīvotāji ginka augļus lieto arī pārtikā. Eiropā ginkus uzskatīja par izmirušiem, līdz 1690. gadā holandiešu ārsts Engelberts Kempfers tos atklāja Japānā. 1712. gadā viņš šo sugu aprakstīja ar nosaukumu Ginkgo, kas japāņu valodā nozīmē „sudraba aprikoze”. Sugas zinātnisko nosaukumu Ginkgo biloba deva Kārlis Linnejs 1771. gadā.
18. gs. ginku sāka audzēt dažādos Eiropas botāniskajos dārzos — sākumā Holandē; 1754. gadā tas nokļuva Anglijā; 1780. gadā Francijā. 1784. gadā tas aizceļoja uz Ziemeļameriku. 20. gs. sākumā ginks kā dekoratīvs apstādījumu augs parādījās arī Rīgā. G. Kufalta stādītais ginks kanāla apstādījumos iepretim Latvijas Universitātei aug vēl joprojām.
Ginkus plaši izmanto pilsētu apstādījumos, jo tie ir samērā izturīgi pret dažādiem nelabvēlīgiem apstākļiem: zemām temperatūrām, sausumu, piesārņojumu, slimībām, kaitēkļiem un pat radiāciju (koks izdzīvoja apm. 1 km. no atomsprādziena epicentra Hirosimā). Apstādījumiem ir izaudzētas vairākas dekoratīvās formas.
Ginks plaši tiek izmantots arī kā ārstniecisks augs. Tam ir vairākas ārstnieciskas īpašības:
- uzlabo asins cirkulāciju, īpaši mikrocirkulāciju kapilāros un palīdz galvas traumu gadījumos;
- tam ir antioksidantu īpašības;
- mazina asins sabiezēšanu, kas ir par cēloni dažādām sirds — asinsvadu, elpošanas ceļu u.c. slimībām, kā arī centrālās nervu sistēmas traucējumiem. Ārstniecībā izmanto ginka lapas un sēklas, taisa dažādus uzlējumus. Medicīnā ginku izmanto dažādu medicīnisko preparātu pagatavošanai.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ginkgo |