Ataturka reformas

Ataturka reformas (turku: Atatürk Devrimleri vai Atatürk İnkılapları) bija nozīmīgas reformas, kas notika Mustafa Kemala Ataturka vadībā neilgi pēc Turcijas Republikas dibināšanas visās jomās: politikā, tiesību sistēmā, kultūrā, sabiedrībā un ekonomikā. Visās valsts pārvaldes nozarēs galvenie reformu veicēji bija Tanzimata laikmeta moderno skolu absolventi, ieskaitot Ataturku, kā arī Republikāņu tautas partijas piekritēji, kuru uzskati balstījās uz Rietumu idejām.^[1] Idejas galvenais virziens bija Turcijas sabiedrības pārveide par rietumniecisku valsti, lai tā spētu modernizēties.^[2]

Reformas sākās līdz ar modernizētas konstitūcijas pieņemšanu un ar eiropeiskas tiesību sistēmas ieviešanu. Tai sekoja pilnīga valsts pārvaldes sekularizācija un modernizācija, bet jo īpaši izglītības sistēmā. Tika veicināta valsts industrializācija, samazinot importu un, izveidojot valsts uzņēmumus un valsts bankas.^[1]

Pastāv uzskats, ka Ataturka reformas ir līdzīgas revolūcijai, nevis tikai reformām, kuru ieviešana norisēja divas desmitgades. Reformas saucamas par revolūciju arī tādēļ, ka tās ieviesa, pastāvot vienpartejiskai sistēmai un, ka tās sabiedrībai uzspieda valdošā elite. Tāpat arī pastāv uzskats, ka ar daudzpartiju sistēmu nebūtu iespējams nodrošināt reformu īstenošanu.

Laikā, kad tika dibināta jaunā republika, turpināja pastāvēt arī Osmaņu impērija ar visu tās ievērojamo reliģisko un majestātisko mantojumu. Ataturka politiskās reformas aptvēra vairākas izmaiņas iekārtā. Ankaras valdība likvidēja sultanātu, bet joprojām cilvēku vidū aktuāli bija tā atstātie simboli un tradīcijas. Tomēr, ļoti rūpīgi izstrādātā politisko pārmaiņu programma uzreiz sāka spēcīgi ietekmēt Osmaņu impērijā pastāvējušo sarežģīto iekārtu.^[3] Reformu pirmie pasākumi, lai varētu proklamēt republiku, bija no 1383. gada valdījušās Osmaņu dinastijas varas likvidēšana un visu dinastijas locekļu izraidīšana no valsts (01.11.1922.). Republikas proklamēšana 1923. gada 29. oktobrī deva turku tautai tiesības uz varu ar vēlētu pārstāvju starpniecību. Vēlāk (03.03.1924.) šī pārmaiņu procesa gaitā tika likvidēts arī osmaņu sultāna kalifāts.

Izmaiņas tika izdarītas ne tikai valsts un sabiedrības iekārtā, bet arī sociālajā un politiskajā vērtību sistēmā un ideoloģijā.^[4] Reformas tika īstenotas starpkaru periodā un ar to izskaidrojams lielā karaspēka līdzdalība valsts dzīvē. Karaspēkā dienēja 16,9% no visiem darbspējīgiem iedzīvotājiem — mūsdienās karaspēkā dien tikai 3%.^[4]

Sekulārisma pirmsākumi meklējami Tanzimata reformās vēl Osmaņu impērijas laikā, kā arī osmaņu pirmās konstitūcijas un otrās konstitūcijas laikmetos. Viens no iemesliem valsts sabrukumam bija osmaņu nespēja iekļaut valstī ievērojamo arābu iedzīvotāju daļu. Tika apgalvots, ka reformas „atsvešinājušas sabiedrības slāņus” un „valsts nesaskaņas ar reliģiju ir skaidri saskatāmas, ... islāms līdz ar to ir kļuvis par politisku ieroci arābu sabiedrības rokās.” Nesaskaņas izraisīja arābu sacelšanos. Tādēļ Ataturka reformas centās neatkārtot šo pieredzēto neveiksmi. Tā vietā, lai izraisītu islāma nostatīšanu pretstatā kemalistu valstij, tika nolemts islāmu pārvērst par daudz plurālistiskāku. Reformas netika ieviestas vienā mirklī, ņemot vērā tikai jaunās republikas vajadzības. Tās tika veidotas, izstrādājot programmu, kas balstījās uz Osmaņu impērijas politisko pieredzi. Idejas, kas tikai tika attīstītas tālāk 21. gadsimtā, sakņojās turku islāma sūfisma pamatos.

Likvidējot kalifātu, tika likvidēta arī reliģiskā izglītības sistēma un ieviesta jauna valsts izglītības sistēma. Lai ieviestu jaunu, sekulāru tiesību sistēmu un uz Šveices civilkodeksa balstītu civilkodeksu, tika likvidētas islāma tiesas un šariata tiesību sistēma.

Ataturka reformas kopumā nebija vērstas pret islāmu. Tika izveidota Reliģisko lieto pārvalde (turku: Diyanet İşleri Başkanlığı), kuras uzdevums ir „veikt funkcijas, kas saistītas ar islāma ticību, kalpošanu un ētiku; izglītot sabiedrību par reliģiskiem jautājumiem; pārzināt reliģiskās kulta vietas.” Valsts līdz ar to bija nostājusies „sāņus” jebkurai reliģijai un nepildīja kādas reliģijas veicinātāja vai ierobežotāja funkciju.

Osmaņu impērija bija reliģiska impērija, kurā iedzīvotāji baudīja savā ziņā autonomiju (sk. millets). Sabiedrību vadīja vēlētas amatpersonas un kopienu padomes, piem. virsrabīns, reliģiskās tiesas u.c. Visi sabiedriskie jautājumi tika risināti, atbilstoši attiecīgās reliģijas dogmām.

Ar Ataturka reformām tika panākta reliģijas pilnīga nošķiršana no politikas un tautai tika dota suverēnā vara. Osmaņu kopienu iekārta tika uzskatīta par reliģisku institūtu (tā darbojās uz reliģisko doktrīnu pamata) un tādēļ šīm institūcijām tika liegts jebkāds valsts atbalsts. Rezultātā tika mainīta visa valsts sabiedrības uzbūve. Pasliktinoties ekonomiskajai situācijai, vairākas turīgākās ģimenes, kas agrāk bija ziedojuši sabiedriskiem fondiem, skolām, slimnīcām u.c., tagad sāka zaudēt savus līdzekļus un emigrēja. Reliģiskās institūcijas centās bez valsts atbalsta uzturēt savu darbību un pielāgoties, bet vairākumā gadījumu tas neizdevās. Tomēr pastāvēja arī gadījumi, kad valsts institūcijas bija kādas reliģijas aizstāvētāja un nepieļāva antireliģiskas kustības (piem. antisemītisms). Tika uzsvērta visu pilsoņu līdzatbildība jaunās republikas aizsardzībā. Reformu gaitā pat tika mainīts sauciens uz lūgšanām (azāns) no arābu uz turku valodu. Valsts nepieļāva jebkādu politisku kustību veidošanos ar reliģiskiem uzskatiem.^[5]

1924. gada Turcijas konstitūcija noteica Turcijas suverenitātes un neatkarības pamatus. Jaunā sistēma noteica, ka varu valstī dala ministru kabinets (ar ministru prezidentu) un valsts prezidents, bet likumdevēja tiesības pieder Turcijas Lielā nacionālā asamblejai.^[6] Tomēr, neskatoties uz opozīcijas iebildumiem, Ataturks un viņa piekritēji uzskatīja, ka visi svarīgie lēmumi nododami balsošanai asamblejā.^[6] Ataturkam nebija problēmu ar lēmumu apstiprināšanu parlamentā, jo tajā bija pārstāvēta tikai viena partija. Situācija mainījās tikai 1945. gadā, kad notika pirmās daudzpartiju vēlēšanas.^[6]

1922. gada 1. novembrī	Tiek gāzts sultāns.
1923. gada 29. oktobrī	Turcijas Republikas proklamēšana.
1924. gada 3. martā	Tiek likvidēts kalifāta tituls.

Tā kā Osmaņu impērijas iekārta balstījās uz personu reliģiskās piederības, reliģisko tērpu un simbolu valkāšana bija ierasta parādība. Noteikumi par apģērbu skāra tikai ģērbšanos ārpus reliģiskajām kulta vietām (mošejām un baznīcām). Soli pa solim, sākot ar 1923. gadu tika īstenotas vairākas ģērbšanās reformas. 1925. gadā tika pieņemts galvassegu likums, ar kuru tika aizliegta feza (turku: fes) valkāšana, jo tas tika uzskatīts par vecās feodālās sistēmas simbolu. Fezs kā galvassega tika ieviests 1826. gadā, kad visas galvassegas sultāns Mahmuds II lika nomainīt ar fezu. 1934. gadā tika pieņemts likums par aizliegtajiem apģērbiem un ar to tika aizliegts nēsāt lakatu un turbānu, bet tika sekmēta eiropeiska apģērba nēsāšana. 2008. gada 22. februārī Turcijas prezidents Abdullahs Gils parakstīja parlamentā pieņemtos grozījumus šajā likumā un tagad sievietēm Turcijas mācību iestādēs ir atļauts nēsāt zem zoda viegli sasietus tradicionālos lakatus.^[8] Toties joprojām ir spēkā aizliegums nēsāt musulmaņu lakatus, kas pilnībā nosedz kaklu, čadras un visu augumu apsedzošās burkas.^[9]

Izmaiņas Turcijas ģimenes tiesībās un civilkodeksā, ieskaitot sieviešu tiesības balsot bija „izrāviens ne tikai islāma pasaulē, bet arī rietumu pasaulē”.^[10] Veicot izmaiņas (1926-1934), tika nostiprināta dzimumu līdztiesība un nolīdzinātas citas nevienlīdzības. Pirmo reizi Turcijas vēsturē sievietēm tika dotas tiesības vēlēt un tikt ievēlētām, kā arī tiesības uz īpašumu. Turcijas sievietes, atšķirībā no sievietēm citās valstīs, necīnījās par savām tiesībām. Viņas savas tiesības ieguva ar atbalsta nodrošināšanu Ataturka sekulārisma principiem.^[11]

1925. gada 25. novembrī	Galvassegu un apģērba izmaiņas.
1925. gada 30. novembrī	Reliģisko konventu un dervišu ložu slēgšana.
1934. gada 21. jūnijā	Likums par uzvārdiem.
1934. gada 26. novembrī	Titulu un segvārdu (goda vārdu) atcelšana.
1935. gada 14. oktobrī	Masonu ložu slēgšana.[12][13]

Pamatraksts un citi raksti: Turcijas tiesību sistēma un Turcijas konstitūcija

Osmaņu impērija bija balstīta uz reliģijām un katras reliģijas kopienai bija zināmas autonomijas tiesības (sk. millets). Atkarībā no attiecīgās reliģijas pamatnostādnēm, tās piekritēji bija pakļauti tās likumiem: islāma šariats, katoļu kanoni vai jūdaisma halaha. Ataturka reformu gaitā valsts tika pilnīgi nošķirta no reliģijas un par nelokāmu pamatprincipu tiesību sistēmai konstitūcijā tika noteikts laicisms (franču: laïcité). Lai realizētu šo principu, tika slēgtas islāma tiesas un šariats tika aizvietots ar sekulāru civilkodeksu (pēc Šveices parauga) un ar kriminālkodeksu (pēc Itālijas parauga). Konstitūcijā tika noteikta dzimumu līdztiesība un 1934. gada 5. decembrī sievietēm tika piešķirtas visas tiesības iesaistīties valsts politikā — ātrāk par vairākām Eiropas valstīm.

1920. gadā, kā arī mūsdienās, islāma likumi vairs nesaturēja pietiekami detalizētus nosacījumus politisko institūciju darbībai un komercdarbībai.^[14] Osmaņu impērija sabruka ne tikai tādēļ, ka tās iekārta bija novecojusi, bet tās tradīcijas vairs neatbilda faktiskajam stāvoklim valstī. Piemēram, islāma reliģiskie noteikumi, kas regulēja kriminālnoziegumu iztiesāšanu vairs nekalpoja to paredzētajam nolūkam.^[14] Jau 19. gadsimta sākumā Osmaņu tiesību sistēma un likumi vairs nespēja risināt plašāku sociālo sistēmu jautājumus. Ne-musulmaņu milleti ietekmējās no Eiropas renesanses laikmeta un mainījās līdzi laikam, bet islāma tiesību sistēma palika nemainīga un tādēļ radās arvien lielāka plaisa šo divu kopienu starpā. Jaunie Turcijas Republikas likumi vairs nepieļāva agrāko Medželles kodeksa poligāmiju.^[15] Medželles likumos bija arī citi nosacījumi, kurus to neatbilstības dēļ nācās atcelt. Poligāmija, tāpat kā daudzās mūsdienu arābu musulmaņu sabiedrībās, bija ierasta parādība arī Osmaņu impērijā.

Ataturka reformas var uzskatīt par pilnībā pabeigtām Osmaņu impērijas modernizācijas reformām. Impērija centās īstenot savu tiesību sistēmu ar 1839. gada reformu rīkojumu, ieviešot vienlīdzību visu iedzīvotāju starpā. 1841. gadā tika sagatavots jauns kriminālkodeksa projekts. Osmaņu impērija paspēja sabrukt, kamēr vēl nebija noteiktu tiesību aktu ģimenes tiesībās.^[14] Tieši likumdošana šajās jomās bija viens no ievērojamākajiem Ataturka reformu panākumiem tiesību jomā.

1934. gada 5. decembrī	Sievietēm piešķir tiesības balotēties un balsot vispārējās vēlēšanās.
1926. gada 1. martā	Jauna krimināllikuma pieņemšana pēc Itālijas parauga.
1937. gada 5. februārī	Konstitūcijā tiek noteikts laicisma princips.

Pamatraksts: Izglītība Turcijā

Izglītības reformas, Tautas namu atvēršana un Ataturka braucieni, mācot jauno alfabētu pa visu valsti, palielināja iedzīvotāju lasītprasmi no 20% līdz 90%. Lasītprasmes reformu arī veicināja privātās izdevējdarbības veicināšana, pieņemot Autortiesību likumu un, organizējot vairākas konferences par autortiesībām, sabiedrības izglītību un zinātnisko literatūru.

Izglītības sistēmas unifikācija sastāvēja no diviem galvenajiem virzieniem. Pirmais bija demokratizācija un otrs — sekulārisma ieviešana izglītības nozarē. Izglītības reformas pamatā bija trīs galvenie nosacījumi.^[16] Pirmkārt, Tautas izglītības ministrijas pārziņā tika nodotas visas agrāk Reliģijas lietu pārvaldei padotās medreses un skolas.^[16] Otrkārt, no reliģijas lietu budžeta visi izglītībai paredzētie līdzekļi tika pārnesti uz izglītības budžetu.^[16] Treškārt, Tautas izglītības ministrijai bija jāizveido reliģijas nodaļa, kas rūpējās par teoloģijas speciālistu sagatavošanu un izglītošanu atsevišķās skolās, neatkarīgi no iestādēm (Darülfünûn), kas gatavoja islāma imamus un hatipus.^[16]

1928. gada 1. novembrī Valodas komisijā pēc Ataturka ierosinājuma tika apstiprināts jaunais turku alfabēts, kas aizstāja iepriekš lietoto arābu rakstību. Papildus jaunam alfabētam, notika visas valodas reforma, kurā no valodas tika izņemti vairāki no citām valodām aizgūti vārdi.^[17] Atteikšanos no arābu rakstības pamatoja ar to, ka turku valodas fonētikai tā nav piemērota un ir nepieciešami citi simboli, ar kuriem attēlot valodai raksturīgās skaņas.^[17] Tika izveidota Turcijas Valodas asociācija un Turcijas Vēstures biedrība.

1924. gada 3. martā	Izglītības sistēmas unifikācija.
1928. gada 1. novembrī	Jaunā turku alfabēta apstiprināšana.
1931	Turcijas Valodas asociācijas un Turcijas Vēstures biedrības dibināšana.
1928. gada 1. janvārī	Turcijas Izglītības asociācijas izveidošana.
1933. gada 31. maijā	Augstāko izglītību reglamentējošo tiesību aktu apstiprināšana.

Pamatraksts: Turcijas ekonomika

Ekonomisko reformu gaitā Turcijā tika izveidotas daudzas valsts fabrikas lauksaimniecībai, mašīnbūvei un tekstilrūpniecībai. Liela daļa šo fabriku kļuva par veiksmīgiem uzņēmumiem un tos 20. gadsimta beigās privatizēja.

Par nākamo svarīgāko soli valsts industrializācijā Ataturks uzskatīja valsts vienotas dzelzceļa sistēmas izveidi. 1927. gadā ar viņa atbalstu tika izveidots Turcijas Republikas Valsts dzelzceļš, kas diezgan īsā laikā izveidoja plašu dzelzceļu tīklu.

1923. gada 24. jūlijā	Lozannas miera līgums un Osmaņu impērijas kapitulāciju atcelšana.
1927	TR Valsts dzelzceļa dibināšana.
1924	Saskaņā ar Nedēļas dienu likumu, dienas no pirmdienas līdz piektdienai tiek noteiktas par darba dienām.
1925	Ataturka Paraugsaimniecību (turku: Atatürk Orman Çiftliği) dibināšana.
1925	Tiek ieviests Gregora kalendārs un Turcija iekļaujas starptautiskajā laika skaitīšanas zonā (+02.00)
1926	Pieņem Obligāciju likumu.
1926	Pieņem Komerclikumu.
1933	Tiek ieviesta Starptautiskā mērvienību sistēma (SI)
1933	Tiek apstiprināts pirmais Piecgades plāns (plānveida ekonomika).
1937	Tiek apstiprināts otrais Piecgades plāns.

• Mustafa Kemals Ataturks
• Osmaņu impērija
• Sekulārisms Turcijā