Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicēta žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu.
Grāmatas redaktors Artis Ostups stāsta: "Lindas Gabarajevas dzeju raksturo precīzs vērojums – jūtas un domas ir iemiesotas konkrētā, taustāmā realitātē. Tādā ziņā Gabarajeva turpina modernisma tradīciju, kurā idejas un lietas tika pasludinātas par vienotām. Viņai šī tradīcija ir pazīstama arī kā prasmīgai atdzejotājai un amerikāņu dzejas pazinējai. Nevajadzētu domāt, ka modernisma estētika šeit ir pašmērķis, tā drīzāk ir gaumīgi izmantots instrumentu kopums jaunu mērķu sasniegšanai. Uzskatāms ir Gabarajevas dzejas laikmetīgums – piesaiste vietām un cilvēkiem, piemēram, Kandavai, mammai un dēlam. Piesaiste tam, kas liek meklēt tīru valodu, jo uzspēlēta izteiksme būtu nodevība. Gabarajeva šo valodu ir atradusi pārsteidzoši ātri, un tās iedarbība uz lasītāju ir tūlītēja."
Var just labi nostrādātu rokrakstu, arī dizainiski krājums neparasts, bet galīgi nesaslēdzos. Vien daži dzejoļi uzrunāja, bet pārējais palika man neaizsniedzamā domu lidojumā.
Patika spēles ar valodu, koncepts, dzejoļu formas dažādība, kā arī grāmatiņas dizains. Ļoti savdabīgs dzejolis par sabrukušu tiltu un kauliem, kas steidzas palīgā. Noteikti bija kādi dzejoļi, kas nesaistīja, bet autorei ir jāeksperimentē, lai nokļūtu pie materiāla. Ir viens trūkums - mazuma piegarša.
Ļoti patika pieaugšanas motīvs un Harija Potera reference aprasojušajā zupas katlā un negaidīti mani pārsteidza (cik trāpīgi manā dzīvē pašlaik) sēdēšana uz grīdas, gaidot mammas atnākšanu, bet mamma esi pats (sev).
Ļoti grūti bija ielasīties, rindas slīdēja garām nepieķērušās līdz 25.lpp, gandrīz grāmatas vidū, kur dzejoli "Vēlmes" gribējās izlasīt reizes desmit. Tā arī nākamie dzejoļi - cits slīdēja garām, bet cits apstādināja uz ilgu un nelaida prom.
vēroju mākoņus daudz mākoņu šajos vākos daudz pieaugšanas atklāsmju daudz simtgadīgas viedās čukstu krājums šķiet labāks, ja ir dzejolis, ko esmu pārlasījusi jau reizes piecas lūk, jau sešas lūk, tik spēcīgas vizualizācijas putekļu mētelis ieskrāpē smadzenē es arī sēžu uz grīdas un gaidu dzejnieci bet dzejniece esmu es - viņa saka pievērsiet uzmanību tam kā autore izcēlusi metiena atstātos viļņus
Ar lielu daļu dzejoļu nespēju līdz galam saslēgties, vairāki, kas bija sasaistīti ar noteiktu laikmetu (piemēram, ar atsaucēm uz Hariju Poteru vai arī arhetipisku 20. gs. literātu dzīvi) man likās par manierisku. Krājumā spēcīgākie dzejoļi ir tie, kas atsakās no atsaucēm, refrēniem, intertekstualitātes un pievēršas mātišķumam, jaunības pieredzēm, ikdienas vēlmēm.
Šķiet kaut kā nepareizi likt vērtējumu dzejas grāmatām, tas vairāk priekš sevis - atcerēties, cik lielā mērā bija vai nebija pa ceļam ar konkrēto krājumu. Šī grāmata noteikti kaut ko uzvilnīja, bet tā kārtīgi nesaslēdzāmies.
***
mēs sēžam virtuvē uz grīdas un gaidām kad mājās pārnāks mamma bet mamma esmu es
Bija vien pārs gabali, kas iekrita sirdī vai vismaz pieskārās tai. Kopumā... Nesapratu līdz galam, bet patīkami, ka varēja izjust to apļu konceptu. Vismaz to uztvēru.