Latin

edit

Etymology

edit

From vinciō (bind, fetter, tie).

Pronunciation

edit

Noun

edit

vīnctūra f (genitive vīnctūrae); first declension

  1. A bandage, ligature, vincture.

Declension

edit

First-declension noun.

Case Singular Plural
Nominative vīnctūra vīnctūrae
Genitive vīnctūrae vīnctūrārum
Dative vīnctūrae vīnctūrīs
Accusative vīnctūram vīnctūrās
Ablative vīnctūrā vīnctūrīs
Vocative vīnctūra vīnctūrae
edit

Descendants

edit
  • English: vincture

References

edit